Man nepieciešama smaga mūzika. Īzkāpjot no autobusa tumsā uz sasalušiem dubļiem un aukstumā tas ir tas, kas palīdz būt. Protams, es varētu uzlikt ko skaistu un iet un skatīt zvaigznes, bet tad man sevis paliktu žēl. Un es nevaru atļauties būt tik vāja, jo nebūs jau, kas mani mierinātu. Tādēļ ir mūzika, kas liek nedomāt, kad jāšķērso tumša pļava ar kailiem koku zariem, jāiet caur kāpņu telpai, kas dvako pēc kaimiņu vakariņām, lai atvērtu durvis uz dzīvokli, kur valda kņada un nevienam tā īsti nav laika priekš otra.
Rītvakar slidošana, kāds klubiņš un naksnošana pie Vitas. Kā pienākums. Bet šobrīd man tas patiešām ir jādara, jo jūtu, ka šī draudzība slid prom. Mums nebija par ko runāt pagājušajā tikšanās reizē. Šodien no Annas uzzināju, ka viņa esot sūdzējusies, ka es tikai runājot kādas muļķības, bet es centos uzturēt sarunu, jo visu laiku manī valdīja sajūta, ka viņa joprojām dusmojas uz mani par Jauno gadu... Cerams, ka rīt izvērtīsies saruna, kas ļaus visu noskaidrot. Un es taču viņai solīju, ka labošos.
Sapratu, ka šodien uz salsas treneri varu paskatīties bez mulsuma. Īstenībā, šodien viņš man pat nepatika. Tieši tādēļ, ka pagājušajā nedēļā man bija doma, ka viņš varētu iepatikties.