Psihopāta piezīmes
You’re tears don’t fall, they crush around me
Iedomājamies Titānika ainu – Di kaprio slīkst, palaižam fonā, „Hit the road Jack, and don’t you come back no more, no more, no more...”
Kaimiņu mājai nopūta jumtu... to aizveda.... viņiem aizbrauca jumts...
Tagad runāju ar visiem, ar draudzeni, kas vairs neatbild uz manām vēstulēm, pusi, kas sestajā klasītē lika man domāt, ka esmu iemīlējusies un vēl un vēl un vēl... būtu prātīga meitene, saliktu atsauces citātiem un norādītu, kad runāju es, kad kāds cits, pie kura tai brīdī vēršos, kad varu ņem šīzo, bet ziniet, ceriņi drīz ziedēs, man tam nav laika.
Es emaljētai veco laiku vannai pierīkošu apakšā riteņus un rokturus aiz kā to stumt. Tad tu varēsi mani vadāt pa pilsētu, kamēr es kaila sēdēšu vannā zem putām un pūtīšu ziepju burbuļus.
Man pieder zvaigznes, jo cilvēkus mēs mīlam nevis par to, kas viņi ir, bet par to, kā viņi mums liek justies.
I’m sorry, i can’t be perfect, bet es negribu atkārtoties un negribu tēlot un rīkoties tā, kā būtu jāuzvedas, ja vēlētos būt tāda...
Uz ielas redzēju pavisam mazas meitenītes, kuras pārsprieda savu mīlestību. Tā silti palika, kad viņas uztraucās, ka pārāk uzkrītoši likušas manīt, ka viņām tie puisīši patīk... tik patiesi...
Ir izrautas divas egles parciņā. Zeme kā tāda āda atplēsta un karājas saknēs. Blakus augošajam bērzam nolauzta galotne. Bet Kristīne dodas garām, ieelpo to gaisu, iekāpj svaigā kurmja rakumā un saprot, ka ir pavasaris, viņa kaut kādā veidā ir pārziemojusi.
M$m’s konfektes... kad biju mazāka ar sarkanajām krāsoju lūpas, protams, iznāca nomālēt visas malas, bet to jau es nemanīju. Tagad mutē kūst lēta sintētika. Pārītis noripo zemē... piesārņoju apkārtni... žēl, dabā nonāk ķīmija un inde, bet tik salda...
Inde dziedē un nogalina, bet sirdis nevar apmainīt. Mēs nevaram pārtapt no jauna šai pašā dzīvē. Un man garšo tās stulbās konfektes. Un all those things i hate..
Bet es negribu atkārtoties.
Es neesmu Aleksandrs Čaks, savu sirdi uz trotuāra nemetu un nesaku, ka mana mīlestība nevienam nav vajadzīga. Iešu uz dzīvnieku patversmi par brīvprātīgo, tur būs acis, kas lūgtin lūgs pēc tās... jo vairāk došu, jo vairāk man pašai būs. Varbūt tad no tās veselu ietvi varēšu noliet, tad vairāki varēs pāriet pāri...
„viņš neraksta nevienai, bet tev viņš neraksta vismīļāk” (šeit ieliksim atsauci uz janvāra „Karoga” numuru, lēnām jūtu kā mani pārņem atkarība no šī izdevuma)
Dzeja mani gandrīz šodien nogalināja. Tik ļoti sajūsminājos, ka iedomājos, arī garām braucošajās mašīnās cilvēki jūt to pašu un ir gatavi aiz sajūsmas apstāties ceļa vidū. Ceļa vidū viņi apstājās, bet nezinu, vai aiz sajūsmas. Lasīju dzejnieka, ko pazīstu dzejoļus. Tik grūti piedomāt, lai nesaistītu viņu ar to uzrakstīto... un tik grūti saprast, ka tāds cilvēks kā viņš uzraksta kaut ko tādu... lūdzu, cienīsim literātus, viņu literāros es, nejauksim ar viņiem pašiem. Es taču neesmu neglābjami samīlējusies kā manu stāstu varones. Bet par to rakstīt ir visvieglāk. Iedodiet man puskilogramu neatbildētas mīlestības un es jums tādas pasaciņa sarakstīšu...
Paņēmu Ziedoņa grāmatu par cilvēkiem, kas savādāki nekā pārējā pasaule. Izlasīju tur jautājumu – „kad nomira pasakas?” Tu tām vēl tici? Un pāris nākamajām naktīm man ir nodrošinātas izklaides ar Norvēģu literatūru, smagu, bet smeldzīgu par stipriem cilvēkiem un vēl kāds romāniņš par sieviešu seksualitāti, lai atpūtinātu smadzenes no domāšanas.
Iedzeru pārsaldinātu stipru kafiju, kopš kura brīža es to dzeru? Zinu pat datumu. Uz datumiem man vispār ir laba atmiņa, varu pateikt, kas tad notika, bet daži datumi ir, kas man stāv, un citiem tie ir tikai datumi, taču man un rūtainām papīra lapām kladē ar sarkanu rozi uz vāka tas ir kas vairāk... bet tas lai paliek starp mani un uzraktu „follow me”
Man lika pierakstīt savas emocijas, jo, kad man tās kādreiz vajadzēs, tad man to vairs nebūs, nekad vairs nejutīšos kā tagad. Tad šo te visu varētu atšķaidīt un radīt klīsteri. Pārkopēšu sevi vēlākiem literāriem varoņiem, bet tā nebūšu es, kad dienās turēsiet rokās manu grāmatu...
Somā Ostinas „Pride and Prejudice” jeb latviski būtu „lepnums un aizspriedumi”. Apvienosim lietderīgo un patīkamo, lasīsim un turklāt angliski. Žēl, ka vācu valodā, neesmu redzējusi, derētu atjaunot savas zināšanas. Bet nu, mācīsimies, iegūsim lepnumu un arī pāris aizspriedumus izveidosim no jauna, pāris atmetīsim.
Es gribu smaidīt, es gribu, raudāt, es gribu sevi apmānīt, lai radītu brīžus, kad man lemts būt.
Sēdēju virtuvē uz skapīša un spodrināju zābakus. „Apkop savus visurgājējus?”- „nē, taisu viņiem tūningu.”
Gribēju nopirkt pļāpūdeni, bet pie veikala durvīm sirdsapziņa paprasīja dokumentus. „Jaunkundzīt, lūdzu, uzrādiet, ka jums to vajag ne nemuļķīgiem nolūkiem, ka tas nav aizvainojums vai sāpe, kas jums to liek darīt.” Nosarku un nokaunējos, aizgāju prom, es taču vēl esmu nepilngadīga, maniem viltotajiem dokumentiem jau viņi neticēs.
Bet man no tā atleca labums Visa nauda aizgāja rozā apakšveļai. Pa skaisto. Sen bija doma, kam man tik dārgu vešiņu, ja valkātāja esmu es viena, bet ko tur daudz. Viņi jau tā pat neapbrīnos to kas tev mugurā, steigsies vien izģērbt. Tad jau labāk uz to brīdi sev uzzīmēt mežģīnes kā kara gados, kad sievietes zīmēja zeķu maliņas uz savām krasām... ja vēl pārtikas krāsas, ai, cik saldi nolaizīt...
What a hell are you waiting for... hem, jā... priekšā būs negulēta nakts, bet tieši tas ir mans darba laiks. Visražīgāk. Un rītdiena jau būs vienmēr... lai gan, man liekas, es nomiršu naktī, jo vienmēr tieši tad ir visvairāk domas un mans garīgais spēks ir visvājākais, man nebūs spēka pretoties tai kaulainajai sieviņai.
Apturi mani, apturi mani, vai dzirdi... uz ielas apmetu kūleni. Gadās tā, ka reizēm domā par kādu sliktu domu un tad viņu ieraugi. Un tad nekas cits neatliek, kā lēkt pāri grāvim un slēpties papardēs.
Pīlādži satrunējuši kokos, tagad tumši melnas un skumjas... viskaistākās ogas pasaulē kā tai dziesmā, tikai pat vārnu un strazdu bari tās nav apēduši..
Atkal jau izliekos par citiem. Varbūt reiz derētu izlikties par sevi? Viss ir manījies jau... lasu absurdas vēstules un dzirdu absurdu balss intonāciju. Man apnicis visiem pierādīt... kāds vienmēr grib vairāk, dziļāk un maigāk, nespēju sevi piedāvāt...
Kārtējā muļķīgā dziesma. Un muļķīgās tukšās sarunas. Aiziet slidot? Nē, es labāk eju ar savām mīļajām, nav labāku rītu, kā ķiķinot zem segas un tad ar tējas krūzi. Un es labojos un atkal klausīšu tam, ko man saka... galu galā, kārtējo reizi, ne jau man taisnība... jāiet klanīties pret Meku Zvaigžņu ielas virzienā...