Šo rakstīju pirms kādiem trim mēnešiem, bet biju pieglabājis nepubliskotu.

Baltiju bieži piemin, kad runa ir par post padomju telpas veiksmīgu attīstību Eiropas un Rietumu virzienā. Un ne jau velti. Tiešām, salīdzinot ar pārējām šīs telpas valstīm, tajā skaitā, Krieviju, Baltijai ir krietni veiksmīgāk izdevies attīstīties tiesiskas Rietumu demokrātijas virzienā. Tomēr, laikam ejot uz priekšu, tuvošanās Rietumiem un Eiropai, daļai sabiedrības sāk kļūt apgrūtinoša. Igaunija, kura jau sākotnēji tuvāk Skandināvijai, uz to arī redzami tiecas. Lietuva un Latvija atkal kaut kur velkas drusku no pakaļas. Lietuva, lai paliek ar savām problēmām, padomāsim par Latviju. Brīžiem šķiet, ka tas, kas Latviju un latviešus dzen uz priekšu, ir nepatika un bailes no krieviem un to atstāto mantojumu. Viss, kas noticis pēc neatkarības atjaunošanas, ir baiļu iespaidā. Lai tiktu prom no krieviem, bija jādara viss, lai mainītu ģeopolitisko kursu. Bet jo tālāk ejam, jo vairāk redzam, ka tā Eiropa un Rietumi tāda izvirtusi Gejropa vien ir. Spiež savas nepareizās vērtības kopā ar visādām nepareizām regulām. Kaut kādā kopējās apziņas līmenī, mēs esam tuvāki krieviem, kā daudziem gribētos atzīt. Jā, es nemitīgi vispārinu, bet tas ir tāpēc, ka politika platiem soļiem soļo konservatīvo vērtību, kuras tik ļoti slavina Krievija, virzienā, un ja tāda politika nebūtu pieņemama, tad rastos arī, piemēram, kāda partija, kas runā par liberālām lietām. Kaut vai tikai idejiski. Tā vietā mums ir citi labumi. Konstitucionāli nostiprināts konkrēts ģimenes modelis; virzīti likuma grozījumi, kas atrunā bērnu seksualizācijas ierobežošanu, lai ko tas arī nozīmētu; katoļu baznīcas viedoklis tiek bieži jautāts, atspoguļots un arī finansēts no valsts līdzekļiem sabiedriskajos medijos; ir bijuši gandrīz veiksmīgi mēģinājumi ierobežot zinātnes darbību virzienos, kas ir valstiski pareizi; jebkuras diskusijas par brīvību palielināšanu, tiek nocirstas jau saknē. Sanāk tāda kā šizofrēnija, personības identifikācijas problēmas. Bēgam no tā, kas mūs tajā pat laikā saista. Eiropā un demokrātijā tuvāka ideja ir par negatīvo brīvību jeb brīvību no, nevis brīvību uz. Brīvību no ierobežojumiem, nevis brīvību uz to, ko atļauj valsts un sabiedrība.