07 Novembris 2026 @ 19:38
 
Lasu theAtlantic 5.novembra rakstu par to kāpēc zēni lasa arvien mazāk un mazāk. Kā iemesls tiek minēts, ka arvien mazāk esot grāmatās zēni kā galvenie varoņi, piem, par 2026. gada izdevumiem: "meiteņu galveno varoņu skaits divkārt pārsniedz zēnu skaitu." [..] "..dažos žanros, piemēram, reālistiskajā prozā un detektīvstāstos, šī atšķirība bija īpaši izteikta – meiteņu un zēnu galveno varoņu attiecība pārsniedza 3:1."

Tad tālāk interesants prātojums:

"Doma, ka zēni varētu dot priekšroku stāstiem par zēniem, šķiet neveikli arhaiska, pat pašiem zēniem. Bērni reti kad atklāti pauž šādas vēlmes, man pastāstīja Melisa LaSalle, bērnu grāmatu iepirkumu vadītāja grāmatnīcā „Old Town Books” Aleksandrijā, Virdžīnijas štatā."

Mums ilgi ļoti uzsvēra, cik svarīga esot reprezentācija, cik svarīgi ir, lai, piemēram, meitene lasot redz, ka grāmatā ir tieši meitene, kura dara visadas aizraujošas lietas, lai viņu kā lasītāju tas saistītu un iedvesmotu - man personīgi lasot tas nebija tik svarīgi, bet tikpat labi var būt cilvēki, kuriem ir and there's nothing wrong with that. Tikai kāpēc tad tas pats netiek attiecināts uz zēniem?

Šajā sakarā redzēju dažus labus feministu hot takes:

1. uzskaitīt grāmatas, kurās galvenie varoņi ir zēni, apm - nesakiet, ka nav, ko lasīt. Bet nav jau runas par to, ka tādu grāmatu nav vispār - ir, protams, daudz, bet gan par to, ka pēdējos gados arvien mazāk tādas tiek izdotas.

2. simtiem gadu bija otrādi, kas tagad jums žēl, ka ir šādi? LOL let's take revenge on little boys in the name of feminism

Vēl jautājums, kāpēc šāda situācija vispār ir izveidojusies? Viena versija, ko lasīju ir tāda, ka, klausoties intervijas ar cilvēkiem, kuri darbojas izdevniecību industrijā, bieži ir saklausāma viņu vīzija, ka vajag likt priekšplānā 'netradicionālās' balsis. Tas sakrīt ar vienu citu rakstu, kuru nesen lasīju iekš slate:

"Tas atspoguļo sabiedrības izglītībā plaši izplatīto maldīgo priekšstatu, ka, lai panāktu, ka zēni atver grāmatu, tai jābūt par kaut ko pēc iespējas stereotipiskāk zēnisku," viņa sacīja. "Es saprotu, ka daudziem pusaudžiem, iespējams, rodas līdzīgas sajūtas, kad viņiem uzdod lasīt Šarlotes Brontē romānu Džeina Eira. Taču lieta tāda, ka Džeina Eira ir meistardarbs, bet Cirvis (Hatchet) ir tāds… nu, nekas īpašs. Ir taču jābūt labākam veidam, kā uzrunāt potenciālo inceļu sirdis un prātus, nekā, piemēram, piedāvājot stāstu par zēnu, kurš, pateicoties ierocim, atrod savu īsto būtību."

Aprakstīt zēnu auditoriju kā 'potenciālos inceļus' jau ir kkas. Šis viss, protams, ir par ASV, bet citur pasaulē, UK un LV ieskaitot, cilvēki stipri tiecas atdarināt un pārņemt lietas no citas un kultūras, kas būtu ok, ja tās būtu vērtīgās un labās lietas, bet kaut kā bieži vien ļoti efektīvi tiek pārņemta arī draza.
 
 
Mūzika: Frugit - I'm About to Lose It, but I'm Doing Fine
 
 
07 Novembris 2026 @ 21:35
 
Ar nabaga Ūdrīti bijām dažas reizes kopā, dauzoties. Viņš teica, ka beibēm sāp, ka mēs dauzamies. Es vēl biju pārāk jauns, un teicu "nope, nesāp". Viņš pastāvēja uz savu "nē nē, tiešām sāp". Es runāju tikai no savas pieredzes. Dzert es vēl tikai sāku. Nelegālās narkotikas bija pirmās, pirms alko, un nesāpēja ne Guntai, ne manai mammai. Alko ir cits narkotiku līmenis, tur sāp visiem.
 
 
07 Novembris 2026 @ 21:20
 
ap 2000, es biju superstārs. nenormāli daudz naudas, vienkārša mašīna, ultra neparasti apģērbi, ecstasy, kokaīns. esmu jauno draugu ļoti ieredzēts. manas mājas ir klubs, kurās bija gan Ingus Baušķenieks uz īsu brīdi, draugi superstāri nenormāli labprāt paliek. Gunta reizēm aiziet pagulēt, mūsu guļamistabā, mēs still tusējam ar stereo uz max.
Bija arī Ūdrītis. Mēs tādai autoritātei sataisījām kokteili, iespiedām rokās, uztinām treknu joint, es sataisīju amfetamīna takas, atbrīvoju goda vietu uz grīdas segām. Ūdrītis bija apstulbis no attieksmes: "Kur es esmu? Paradīzē?"
 
 
07 Novembris 2026 @ 21:19
 
kādā 3-4 reizē dzīvē uz marihuānas, es lēnām pieslīdu pie čoma mājas "paga, nekāp vēl ārā, es apstāšos". tur nebija saprotams, es stāvu vai braucu. mašīnā draugi sāka smieties, jo es labi kontrolēju ceļu, bet ar apstāšanos līdz nullei es neko nesapratu, jo pilnīgs trips.

esmu braucis arī uz LSD. vienmēr pilna kontrole, kaut sen jau esmu Alise Brīnumzemē.
 
 
07 Novembris 2026 @ 21:08
 
par manu auto braukšanu stāstu MI, kārtējo reizi:

fragments 1:
labākais, ko jau zini, bet man patīk atkārtot. Rīga, gaiša diena, sauss asfalts, satiksme ap 80 km/h. es otrajā joslā. Gunta nopūšas "mums vajadzēja statoilā. bet whatever, jau par vēlu". es: "ko? par vēlu?" nolasīju sekundaļās visu apkārt, un ar rokas bremzi, uz 80km/h noliku mašīnu šķērsām satiksmei uz ceļa, iegriezos statoil. Gunta kliedz kā orgasmā, mani lamājot. es easy "kad vēl tu ko šādu dabūsi". apklusa, ka nu jā nereāli, par puiša ralliju sen nešaubos

fragments 2:
pat Rīgas snobs, kurš nekad neatzīs, ka baidās, laimīgs izkāpa no mašīnas "ja jūs nezināt, kas ir bailes, izbrauciet ar Armandu". nu tas ir vāks, ka Tarantino stila džeks bēg no manas mašīnas
 
 
07 Novembris 2026 @ 20:36
kongo džungļos palmu ēnā mori dumpojas  
nekad tā nav bijis, bet rekur še tev atkal

jēkabplilī, karl, jēkabpilī cilvēki ir sašūmējušies par krievu graudiem


nu man ir zināma pieredze ar ostu ar dzelzceļu - tās sliedes ne visas latvieši ir maksājuši

bet krievi paši izolējās, mūs atstājot ar lasi tukšu infrastruktūru, maciņu, bet izdevumiem kā mildas stabs taisniem

tagad, kad šamiem grūti - mūsu izvēle - grūst graudus cauri dzelzceļam un elevatoram un ostai, kas tikai laizās par šādu iespēju, jeb ar kāju pa sirdi i ņehui
 
 
07 Novembris 2026 @ 20:32
 
mani draugi reiz satika ziemas parkingā. es nekāds superstārs, pazemīgs starp cilvēkiem, stāstu, ka man ļoti bail no mammas nāves, kādus 2 vai 3 gadus pirms viņas nāves: "es nezinu, kā spēšu savākt savu dzīvi bez viņas", pārbijies, sēžot uz G mašīnas karstā motora pārsega. mani mierināja G ar savu puisi "spēsi. būs ok". es still nezinu, ierauju vodku no kakliņa. ok, man ir darbs, 20 eur/h, bet es netikšu galā. G draugs izsaucās "20 eur/h?. kaut mēs tā spētu pelnīt"
 
 
07 Novembris 2026 @ 19:24
 
MI jautā, kas mani tā aizķer Efeziešiem 17:1

ļoti daudz kas. es pat nezinu no galvas tā, lai atšķirtu tekstu. tas ir memory drive. ja es sajaukšu, es nezināšu kurā vietā. es ļauju sev tajā plūst, un apstiprinu ar gribu, katrai rindai piekrītot. ir šis tas nesaprotams, bet tas ir hipnotisks trips.

laikam izcilākais ir "lai jūs zinātu, kas ir Viņa aicinājuma cerība"
 
 
07 Novembris 2026 @ 19:08
 
Mans mošanās pantiņš ir Efeziešiem 1:17. Zinu no galvas, neieskatos Rakstos. Katru rītu, kad nav paģiru
 
 
07 Novembris 2026 @ 19:07
 

 
 
07 Novembris 2026 @ 19:03
 
Ok, pierakstīju uz desktopa Genesis 3:17.
Es nelasu Veco Derību, novecojis kods, tikai Jauno, uz repeat, vakaros, kad esmu skaidrā.
Bet ieintriģēji.

Un Atklāsmes Grāmata ir mans pats saldums Bībelē. Tāds psihedēlisks trips!
 
 
07 Novembris 2026 @ 17:37
Ciba, tu visu zini  
Pelējums. Vai viņš grib mani nogalināt?

Pēdējos pāris mēnešos saaktivizējies pagrabā. Itkā tur nekas nav diži mainījies, jā, ir mitrums, jo iet ūdens un kanalizācijas trubas, bet liekam regulāri mitrumsavācēju.

sataisījos nomainīt plauktus, bet varbūt ir jāizdedzina pagrabs?

( uzmanīgi, pelējums )
 
 
07 Novembris 2026 @ 18:30
 
Fiziski es ne pret nevienu nepaceļu roku, bet "vai!" tiem, kas saņem manu liesmojošo attieksmi.
Vicemērs bija piedirsis bikses no maniem tekstiem. Pazīstams ar Gleški. Reāli biju Gaujas ielā, policijas midzenī, skaidroties
 
 
07 Novembris 2026 @ 18:25
 
Gleški pieminēt? Nu vāks. Cilvēks, kam esmu rakstījis, lai suka sātanists atgriežas pie Dieva.
Tagad labas attiecības, jo kā viņš izvadīja manu māmiņu, un vēlāk noskatījos to dievkalpojumu, kur viņš runā par manu mammu.
Viss. Viss mans naids pret viņu ir nonullēts. Dziļa cieņa. Par fake baznīcu nerunājam, es nekad vairs nepacelšu roku pret viņu, mammas piemiņas dēļ
 
 
07 Novembris 2026 @ 18:17
 
Skaidrs. Galerija R-centrs neko nerubī. C9H13N dzen uz priekšu, runāt
 
 
07 Novembris 2026 @ 18:06
 
Kāds tur mīziens? Saprotu, tu vienkārši provocē.
Mīzt, man?! Are u kidding me?
Esmu eksperimentējis vodku, baltvīnu palaist pa vēnu. Hiha pēc, ka es varu visu.
 
 
07 Novembris 2026 @ 17:56
 
Nav pat jābūt lepnam, jo tā bija vienīgā saprātīgā izvēle. No jab.
Mamma bija liela riska grupā, bet spļāva uguni par vakcīnu: NEMŪŽAM.
Mēs pat nepieļāvām domu par vakcīnu. Abi izslimojām, bet 2 dienās, mamma laikam 3 dienās tomēr.
Lūk, vienā brīdī mamma izskatījās baisi vāja. Es biju pamatīgi nobijies par viņu. Nekas, nākamajā rītā jau ir stipri labāk.
Pats es biju di*sā uz 2 dienām. Reāli nelabi.
Un tas bija viss – izolētākajiem cilvēkiem, kam imūnsistēma saķers visu. Tik easy
 
 
07 Novembris 2026 @ 14:51
 
it kā ar visu jau nepietiktu, vēl arī Roberts Plānts dziedās Latvijā
nopūta, žests
 
 
07 Novembris 2026 @ 12:14
app3  
atgriežoties pie publicētā 3

"Esam sasnieguši biļešu cenu kritisko robežu – daudzi cilvēki Latvijā vairs nevar atļauties iegādāties biļetes uz [kultūras] pasākumiem. Ja lielākā daļa ienākumu jāatvēl pārtikai, apkurei un degvielai, kultūras pasākumiem vienkārši vairs nepietiek naudas. Protams, apmeklējuma rādītājus vasarā ietekmē arī plašais bezmaksas koncertu piedāvājums, tomēr būtu naivi cerēt, ka kultūras nozare spēs kompensēt finansējuma samazinājumu, vienkārši paaugstinot biļešu cenas. Tā mēs riskējam nonākt pie vēl tukšākām zālēm."

Egīls Šēfers
AKKA/LAA izpilddirektors, Kultūras ministrijas Latvijas Mūzikas padomes priekšsēdētājs, LSM.lv
 
 
07 Novembris 2026 @ 14:04
parunājos ar melno visumu  
gpt tomēr inteliģentāks par groku
 
 
07 Novembris 2026 @ 11:44
 
Pašai par pārsteigumu šodien pamodos ap 9:30. Sākumā domāju, ka jāmēģina atkal iemigt, jo vakarā man jādodas uz dzimšanas dienu, bet no citas puses skatoties - domāju, ka būtu labi uzturēt sevi tonusā, jo vienā dienā jau tas darbs atradīsies. Nav man arī kur citur nemaz likties. Turklāt sāku justies jau pietiekami atkopusies no iepriekšējām darba vietām un daudz skaidrāk tagad saprotu savas robežas. Manifestēju atrast mierīgu darbiņu, kurā varētu visu dienu sēdēt un taisīt tikai dažādus vizuāļus (ideāli, ja kaut kam sakarīgam).

Visādi citādi domāju, ka man iet labi. Šorīt sanāca uzvārīt putru perfektajā konsistencē. Vakar biju uz trīs sarunām grāmatu svētku ietvaros. Bija tīri okey, bet mani ļoti mulsināja vecākās paaudzes uzvedība - telefoniem skaņa ieslēgta, klausuli paceļ turpat auditorijā (?) un pat nemēģina čukstēt, viena pensionāre sāka rakāties ļoti skaļi pa somu un tad vienā brīdī mētāt dažus no priekšmetiem. Šis viss notika tikai pirmajā lekcijā par ilustrētajiem žurnāliem 19.-20.gs. mijā, bet tāpat wtf. Mums bija vispār paredzēts doties augšā uz 5.stāvu apskatīt tos žurnālus dzīvē, bet pirms nodarbības beigām rcb filiālbibliotēkas kolektīvs "pūce" jeb "pūcītes" nolēma sveikt lektori (jo ir taču grāmatu svētki?? bet, ja godīgi, īsti nesapratu, kas un kāpēc), kura neveikli mēģināja norādīt, ka tam nav īsti pašlaik laika. Man visi šie uzvesties neprasmīgie pensionāri nedaudz nokaitināja un tāpēc nolēmu viņiem nepievienoties tālāk, bet būt atpakaļ laikus uz nākamo sarunu par to, kam raksta pētnieks. Tur par laimi bija jēdzīgāka publika.
 
 
Mūzika: Sten-Olle - Täiskasvamine
 
 
07 Novembris 2026 @ 01:33
kam tādam ticēt var tikai lauku loxi  
tada sajūta, ka lasi ziņas no paralēlās realitātes, kam ar šodienu nav nekādas saistības

kā albānijā žīdu mosads varēja ko darīt, ja līdz 92 gadam valdīja komuņakas

ko, bļe, hodža vai alija pieļāva ko tādu? mhehh

protams pasaules visaizvertākajā valstī ar priekšnieka rīkojumu var darīt uz ko sirds nesas, bet to, ka tur visu vadija žīdi var tikai noticēt kads amerikas redneks, kurš kartē vašingtonu atrast nevar vai latvijas lauku mapatapats
 
 
06 Novembris 2026 @ 22:55
 
Mēs ar KP brauksim ekskursijā.
 
 
06 Novembris 2026 @ 23:51
 
The Killer (2023) (revisited)
Tags:
 
 
06 Novembris 2026 @ 23:14
 
esmu ēdājs. ikdienā nepateiksi, jo es neieturu pat pusdienas. pamatīgas brokastis, un tad stundu, pirms iet gulēt. ja nav naudas, varu iztikt ar uzvārītiem griķiem.
bet normāli, es gatavoju nopietni. meistarklase. tam ir proof – Laura un mans bērns.

1993 es saderēju par ēšanu, ar iokastes brāli. tāds spīts. "es varu apēst tik, ka nemūžam nepārspēsi". abi apgalvo vienu un to pašu.
nu nah, lai iet. kafe Vecrīgā. 4 vai 5 milzīgas karbonādes ar kartupeļiem un svaigiem, kapātiem dārzeņiem. pēc tam salāti, karstmaizītes. acis sprāga ārā. viena karbonādes porcija būtu apmierinājusi jebkuru.
ar čomu paspiedām rokas, neizšķirts – mēs vairs nevaram, bet neviens no mums nepadosies, kaut reanimācija nav vairs aiz kalniem.

esmu ārkārtīgi rijīgs, ja ir ko