24 Aprīlis 2014 @ 09:36
 
Tolerance, vai tā ir absolūta un vispatveroša? Vai arī tā ir konkrēta un attiecas uz kaut ko vienu, noteiktu? Un kamēr esam tolerantu pret kaut ko, nešpetni apkarojam ko citu? Vai arī tolerance, tā ir iecietība pret kaut ko, pret ko ir stilīgi būt iecietīgam, kamēr tas, kas nav stilīgi, nav pelnījis nekādu iecietību? Vai arī nekādas iecietības principā nemaz nav, un tolerance, tas ir tad, kad esam neiecietīgi pret kādu, kurš ir pret kaut ko neiecietīgs, par ko, ļoti iespējams, mums nospļauties, taču kaut kā jāpadara sava neiecietība labāka par citu neiecietību? Vai varbūt labrīt?
 
 
( Post a new comment )
[info]zvirbuleens on 24. Aprīlis 2014 - 10:14
Labs jautājums. Es domāju, ka patiesa tolerance var būt tikai absolūta un visaptveroša. Nu, kā koka klucim vai inertajai gāzei, kas ne uz ko nereaģē. Labrīt.
(Atbildēt) (Link)
[info]ravejsledzejs on 24. Aprīlis 2014 - 10:37
Nu vispār tolerance ir iecietība pret visu - absolūta pieņemšana un samierināšanās. Bet realitātē arī iecietībai ir robežas un tā nav bezgalīga.

Labas rītas!
(Atbildēt) (Link)
[info]zirka on 24. Aprīlis 2014 - 10:47
varbūt tiešām labrīt
(Atbildēt) (Link)
[info]nulle on 24. Aprīlis 2014 - 11:27
Es Tev rādīšu, neiecietīgam būt nedrīkst!
(Atbildēt) (Link)
[info]unpy on 24. Aprīlis 2014 - 11:40
Atbalstu versiju par to, ka nekādas iecīetības principā nav.
(Atbildēt) (Link)