| čau! |
[Aug. 15th, 2007|04:21 pm] |
vienkārš vārds kas dažreiz var pārsteigt un apmulsināt, jo ar to mēs parādam cilvēkam, ka esam viņu pamanījuši, ka zinām, ka viņš tur ir.
Dažreiz cilvēku tas tā pārsteidz, ka viņš nezina ko atbildēt.
Cik ļoti mēs tiecamies pēc apkārtējo uzmanības?
Cik ļoti mums to vajag - mums kā sabiedriskām dzīvām būtnēm.
Nerunāsim par sabiedrības atzinību, vienkārši par ievērošanu, kas dažreiz ir viss ko mēs vēlamies.
Meitenes grib lai puiši viņas ievēro, puiši grib lai meitenes viņus ievēro.
bērni vēlas vecāku uzmanību.
visi vēlas lai viņus paman... Bet vai tiešām visi?
dažreiz taču tā sajūta ko mēs dēvējam par vientlību mums ir daudz patīkamāka, jo liek mums apzināties mūsu brīvību daudz skaidrāk, nekā tad ja esam cilvēku pūlī. |
|
|
| cietsirdība |
[May. 15th, 2007|09:42 am] |
Klusi, klusi tas bija lavījies.
visādas briesmas pārvarējis, cietis izsalkumu un aukstumu...
Bet tik un tā nonāca pie manis :)
Bet tad viņa atnāca un sāka ārdīt visu.
manas rokas bija vājas un nespēju glābt vāro būtni... no ikdienas cietsirdības.
Tā arī pazuda šī vārā būtne - skaistā doma, kas kādreiz varēja kļūt par īstu dzejoli... tagad tikai veros lietū, kas raud par to... |
|
|
| pārdomas |
[Apr. 15th, 2007|08:50 pm] |
aizdomājos par to izteicienu : iedzīt kādu kapā...
Nezinu kāpēc, bet ir tāda sajūta ka kāds mēģina kādu iedzīt...
Maitas (atvainojos par lamāšanos, bet uz tik nesmuku rīcību der tikai tik nesmuki vārdi) |
|
|
| zelta ķēdes man nepiestāv... |
[Mar. 15th, 2007|11:53 am] |
Pārāk ilgi būts uz zemes... sen nav izbaudīta zvaigžņu garša... brīžiem liekas, ka pat zvaigznes sākušas man melot.
Lai arī fejiņas ir jautras, skaista un mīlīgas, bet ar viņām melnie bruņinieki jau par neko citu īsti nevar runāt kā par acīm redzamo... viņu pasaules ir pārāk sarežģītas.
Laiks atkal paņemt vairogu un celties. Ne visās kaujās uzvarēt. Bet ir jāmāk visu savu dzīvi ar godu un patiesumu nodzīvot.
Ei, jūs grēcinieki un mīlnieki, svētie un zagļi - labāk atstājiet gaismu iedegtu, jo nevar jau zināt vai šonakt gar jūsu māju neies garām drūms, melns bruņinieks... |
|
|
| pēc tam... |
[Feb. 28th, 2007|10:06 am] |
| [ | music |
| | Mushroomhead - Save us | ] |
Pēc kāda kilometra, diviem, tu saproti, ka patiesībā tas vieglākais ceļš ir grūtāks.. un tas grūtākais ceļš ir tīri pieņemams (protams, ka bez kāda noteikta daudzuma pūlēm neiztikt).
Galvenās pūles mēs jau veltam sevis pārvarēšanai. Tai cīņai, kas liek mums meklēt dzīves jēgu, mīlēt un mirt kaut vai tās pašas mīlestības dēļ...
Tik daudz lietu par ko cīnīties, par ko mirt... bet vēl vairāk lietu par ko dzīvību turpināt...
Un vai tad nav tā ka visas cilvēce klusi pie sevis lūdzas lai tos visus glābj no vislielākajām šausmās... no viņiem pašiem(?)! |
|
|
| Tuksnesis |
[Jan. 16th, 2007|11:28 pm] |
Sēdot uz kāda galvaskausa Melnais bruņinieks pārdomāja pēdējo kauju. Tik daudzas reizes viņš bija piedalījies tajā ārprāta murskulī, kas kaut nedaudz centās radīt elli Zemes virsū. Tik daudzas reizes viņš bija apstājies un viņa miers un spēks bija viņam ļāvuši no turienes iziet neskartam... Tāpat kā šoreiz. Šī reize nebija nekas sevišķš, bet... Emociju viņam nebija, bet kāds spēks viņam vienkārši lika darīt to ko viņš bija darījis... Spēks kuram viņš nebija spējīgs turēties pretī... Neiespējami, bet vai tiešām?
Viņš bija redzējis kādu nepārspējamu ticību. Ticību viņš salauza. Viņš redzēja nepārvaramu drosmi. Viņš apstādināja šo drosmi. Viņš izjuta mazliet cieņas. Viņa rokas nolaidās.
Kurš gan ir pasargāts no liktens? Kurš gan ir spējīgs nepakrist.
Nekrist nav māksla. Māksla ir pēc kritiena saudzīgi un pareizi piecelties. Vai viņš to pieprot?
Tik daudz jautājumu, ka atbilžu plūsma spētu izveidot varenu upi.
Visapkārt pletās tuksnesis. Viņš atkal bija uzvarējis. Viņš atkalbija ieņēmis kādu pasaules daļu, kādu sirdi, kādu domu. Melnais bruņinieks piecēlās un palūkojās uz ugunīgajām debesīm.
Viņa darbs nebija pat ne pusē. Viņam vajadzēja turpināt radīt vietu kur dieviem atgūt mieru un būt vientuļiem no pasaules kliedzieniem pēc viņiem. |
|
|
| *** |
[Jan. 3rd, 2007|01:21 am] |
Par mīlestību, jauno gadu sākot,
par citu it neko - par mīlestību -
par pašu skaistāko un varenāko,
par citu negribu, par viņu gribu.
Tik - vai tā būs? Būs, bet vai ieraugāma?
Vai sajutīšu savās vājās miesās?
Nāks atkal pāri ikdienība rāma
un gurdai vienaldzībai mani tiesās.
Es mīlestību šogad izlūdzos,
šo visu glābjošo un reto spēju.
Ak,manvienalga, kādu man to dos -
kā akmeni, kā kreustu vai kā vēju,
lai tikai ir! Lai neņem roku nost
un lai vēl piespiež pie mana pleca.
Vienalga, lai kā nātre atnāk kost,
tāpat, kaut vai aiz paraduma veca.
Imants Ziedonis |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2006|05:55 pm] |
„Es tevi ienīstu.
Tev nav sirds ja tu spēj ko tādu. Es tevi nekad vairs negribu redzēt!”
Katrs mēģina iekarot kāda sirdi. Kādi ir līdzekļi, tas jau atkarīgs no paša cilvēka.
Reiz bija bruņinieks. Bruņinieks kas nevienam nekalpoja. Viņš vienkārši ceļoja pa pasauli, piedalīdamies turnīros, pildot goda darbus – nogalinot. Tikai šis bruņinieks atšķīrās no citiem. Viņš bija tērpies viss melnā. Viņš bija melnais bruņinieks.
Katru reizi kad viņš uzvarēja turnīrā viņš skatījās sava pretinieka acīs un tad paskatījās uz tā bruņinieka sirdsdāmu. Un neviens tā arī nespēja saprast, bet šis melnais bruņinieks tad vai nu iegrieza mazu rētu pretiniekam vai arī paklanījies pret viņu atkāpās un devās prom. Neviens tā arī nebija sapratis kāpēc viņš tā dara un ko tas viss nozīmē. Tāpat neviens nebija redzējis viņa seju. Neviens nedzirdēja viņa balsi un tamdēļ uzskatīja ka viņš ir mēms. Viņš vienkārši bija.
Un reiz notika liels turnīrs paša karaļa galmā. Visiem par pārsteigumu ieradās arī Melnais bruņinieks. Tā bija pirmā reize, kad viņš bija ieradies šeit. Melnā bruņinieka priekšā neviens nespēja noturēties, viņš uzvarēja visus pretiniekus un kā vienmēr vai nu paklanījās tam vai arī iegrieza. Pēc pēdējās uzvaras Melnais bruņinieks pēkšņi apgriezās un devās pavisam prom. Karalis nespēja saprast un tāpēc sauca atpakaļ Melno bruņinieku un tam jautāja kur tas ir iemācījies tā cīkstēties un kas viņš vispār esot? Melnais bruņinieks pagriezās un apskatīja visus apkārt esošos. Un pirmo reizi viņš ierunājās...
„Es nāku no jūsu sirdīm. Un es jūs visus mīlu, jo jūs visi kādu ienīstat... Es esmu naids...” Un pēc mirkļa viņš jau bija prom. Pēc šī notikuma neviens viņu vairs nesastapa. Bet tie kuriem viņš bija iegriezis rētu pēc laika kļuva par nodevējiem un slepkavām. Līdz pat šai dienai notiek strīds par to kāpēc tas tā notika – tāpēc ka Naids iegrieza vai arī viņš iegrieza brūci tikai tāpēc ka viņi ienīda... |
|
|
| |
[Dec. 11th, 2006|12:42 am] |
"Es tevi mīlu..
paga, tas neskan pareizi... esmu iemīlē... bet vai tā ir?
nē, paga.. tu esi tuvu manai sirdij... laikam jau jā..."
šie plašumi cilvēka pasaulē - sirds plašumi laikam nekad netiks kartē iezīmēti.. katrs gan to mēģina izdarīt...
Reiz bija kāds ģeogrāfs... viņš zināja visas kartes no galavas, zināja katras valsts galvaspilsētas, lielumu... tikai smieklīgi ka tālāk par savu pilsētu viņš nebijabijis... daudzi brauca pie viņa mācīties, jo viņš zināja tik daudz... bet rezi viņš devās uz blakus ciemu. un saprata ka nezin neko par pasaules iekārtojumu. ne arī par cilvēku pasaules ģeogrāfiju. pēc nedēļas viņš devās prom. viņam nebija jāveic daudz atvadu, jo nebija jau īsti no kā atvadīties... tikai daži cilvēki. Pienāca skarbā atklāsme, ka viņš nav nemaz ievērojams ne arī īpaši vajadzīgs... Toreiz viņš devās atklāt pasauli...
Tā arī neviens no viņa vairāk neko nav dzirdējis vai redzējis... |
|
|
| par mieru |
[Nov. 28th, 2006|12:14 pm] |
nemirstīgo sajūta. sajūta kad nav nekur jāsteidza. ka nekas tevi nedzen, nekas nedzenas pakaļ.
laikam vairs nav nozīmes, tā relatīvā jēga izzūd. tāda savāda harmonija ar pasauli. Harmonija ar kuru ir jāiemācās dzīvot. un tad, tad parādās mūžibas skumjas,kuras rodas redzot kā citi skrien un raujās pēc kaut kā, ko viņiem nemaz nevajag. noskatīties kā citi cilvēki sevi paverdzina par neko ir skumīgi... tā rodas mūžības skumjas. to mums atnes miers - sevis paverdzināšanu. Ja mēs nemākam sevi savaldīt, tas ir... |
|
|
| asinis |
[Nov. 20th, 2006|06:44 pm] |
esat sajutuši dzīves pulsu kādreiz? To dzīves pulsu kas ir mātei, dabai...
tu guli. miers. mirkļa pieskāriens...
un tad.. puk - puk. tu izdzirdi to. pukstus.. puk - puk.
un tad sākas... dunoņa nāk. sajūta ka būtu milzīgā diskotēkā ar tāduritmu. bet kaut kur, tur aizmugurē skan klusa dziesma, laikam mums liekas tā sērīga, bet tā ir pilnīga, tā ir visuvarena, tā ir visskaistākā. Dzīves dziesma.
Tā vara ir tevi sagrābusi. Pretoties tai nozīmē sāpes. tu vari tikai gulēt un izjust to. jūti kā pats ķermenis sāk pamazām pievienoties šim pulsam. jūti katru iedunējumu, kurš tevi mazliet satricina.
bet tavu prātu ir nolaupījusi tā klusā sērā dziesmiņa... gribās sekot tai, bet sāpes attur.taču gulēt nekustīgi un dzirdēt, arī tas ir skaisti...
bet nākamajā mirklī viss atkal sāk atgriezties kā jau ierasts... |
|
|
| eksistence |
[Nov. 18th, 2006|01:23 pm] |
šodien ejot garām skaistiem skatlogiem pamanīju kādu ieslodzīto.
Stikla, luksusa un prieka cietums... ak, cik sāpīgi.
Tā bija maza radībiņa. Tik maza ka jūs pat nepamanītu... Viena noklīdusi nabaga bišu vaska svecīte. Dzīvības uzturēšanas ierīce tai mazajai cerības un nākotnes iespējai...
Es neizturēju un paņēmu viņu.
Un šodien es tai ļāvu dzīvot, uz to mirkli cik ilgi vien viņa vēlējās. Tai nebija tāda liela spoža un skaidra liesma kā citām. Tai bija unikāla liesma. Viņai bira asaras. daudz asaru... man diemžēl nebija kabatslakatiņa un es arī šaubos vai viņai mans kabataslakatiņš būtu noderējis, pārāk karsta bija viņas asaras. Viņa raudāja kādu laiciņu, bet tad, kad bija mazliet pierimusi, sāka stāstīt savu stāstu.
Stāstu par eksistenciālu dzīvi, par to ka viņa nekad neļāvās savai būtībai, bet vienmēr tikai darīja to ko bija citi paredzējuši un pavēlējuši. Viņa bija redzējusi visus savus mīļos dzīvojam, pat palīdzējusi tiem, bet pati... Pati viņa baidījās dzīvot, baidījās no tā ka varētu nesanākt, no tā ka viņa varētu atnest nelaimi, baidījās būt mīlēta. Skumji ap sirdi. Viņa stāstīja daudz. Un varēja redzēt ka viņai nav daudz laika atlicis... Bet viņa vēl ir, viņa vēl deg. Vēl ir tā mazā dzirkstelīte. Šajā momentā viņa sāk lamāt sevi. Es centos viņai pateikt ka tā nav viņas vaina, ka tāda ir bijusi dzīve, bet mēs abi zinājām šo vārdu nepatiesumu. Es vairs nezināju ko darīt. Kā gan var palīdzēt ja tev to neļauj? Nekā. Es centos savākt viņas asaras un atdot viņai, tas itkā uz mirkli palīdzēja, bet kas gan mums ir mirklis? Viņai tā bija mūžība, kuras laikā viņa pētīja manas acis. Pirmo reizi man kļuva kauns par savu skatienu. Nekad vēl tā nebija bijis... bet vienmēr ir pirmā reize... tā nu es centos pierakstīt viņas nelaimīgo mīlestību, viņas mīlestības atraidīšanu, atraidīšanu mīlestībai kas bija veltīta viņai... Ak, kā viņa sevi lamāja. Man bija žēl, tik ļoti žēl, bet ko gan es varēju darīt ? tikai pierakstīt. to es arī darīju.
Nu viņai ir miers, viss ir izteikts, tikai vēl mazliet - nedzīvo kā es. Neeksistē, labāk dedz, bet neeksistē, tas ir galvenais. Un tagad ir miers iestājies viņā. Pēdējie mirkļi. Mirkļī kas ir mierpilni un harmonijas piepildīti. tāds ir man šīsdienas stāsts. |
|
|
| Zeme un debesis |
[Nov. 12th, 2006|09:58 pm] |
Šodien debesis devās ciemos pie zemes.
Sastapšanās bija vēsa. Tā tas tagad ir.
Kopš tās reizes, kad zeme un debesis bija kopā, pēc tam vairs nekas nebija kārtībā starp viņiem.
Debesis raudāja, zeme saņēma šīs asaras un padarīja tās par kaut ko - par spēku,kas upē, par skasitumu, kas ziedā, par dzīvību, kas mūsos... Debesis, protams, neraudāja visu laiku.. tās deva arī gaismu, ko zeme arī izmantoja. un tā visu laiku.
Zeme izmantoja, debesis deva. Tās vairs nekad nesaskārās, jo kaut kur tur, tālumā, dziļi sirdī, zemapziņā , tur bija sāpīgās atmiņas par pilnību, par kopā būšanu, par dzīvošanu.
Šodien tā ir vairs tikai migla kas atlikusi no šīs mīlas, tikai migla vēl satur to kas bija...
skumjš stāsts? Es teikšu - patiess. |
|
|
| ko tik arhīvos nevar atrast... |
[Nov. 6th, 2006|12:14 pm] |
dzirdu kā klusi, klusi
mana sirds pēc tevis sauc
un velk uz tavu pusi,
zinu kas tas nav maz-
ka tevi mīlēt man ir ļauts
Varbūt vairs pasule neziedēs,
Bet mana mīlestība tik un tā nerietēs |
|
|
| Interesants izteiciens |
[Nov. 1st, 2006|02:01 pm] |
Rētu vairāk kā vajag, bet tik un tā nepietiekami...
Ja baltu mākoni pieskaita baltam mākonim ar sudraba maliņu, tad var sanākt tikai tumšāks mākonis...
Atslēgas ir, tikai nav zināma slēdzenes atrašanās vieta.
laiks, uz pulksteņa, pārvēršas... |
|
|
| Turpinājums |
[Oct. 30th, 2006|10:56 pm] |
dziedoša cīņa starp mani un vētru... viņas dziesma un manu matu opera.
Plosīšanās, nepiepildītās ilgas un to izteikšana kustībā, straujā, asā, sāpīgā.
Kopā būšana, bet vientulība reizē...
nevaram viens no otra aiziet, bet kopā nepieņemami būt. un tomēr viņas dziesma valdzina un aizrauj mani, bet es to neizrādu! nezinu kāpēc... vienkārši tā jābūt, lai pierādītu savu neatkarību.
un atkal jau kāpā augšup. Un tad mirklis kad aptver sevi, to kas iegūts šajā mirklī, šajā cīņā...gribās apskāvienu, bet vētra tāpat vien nevienu neapskauj, un mani jau nu noteikti ne...
Bet tik un tā sarunājām satikties vēl un nepiemirst viens par otru - par spīti...
Atpakaļ ceļš - klusināts, pilns kontrastu. Iešana pa ceļa vidu un namu vērošana. Vienā pusē lepnas, trīsstāvīgas savrupmājas, pusapgaismotas. pāri ielai slejas, ne pārāk cēlas, vienkāršas vienstāvīgas mājeles, silti apgaismotiem logiem... lepnums pret omulīgumu. Kas ir labāks?
un tad es pamanu lapas, mazs smaids ielīst manā sejā. rudens lapas :) kaut kas īpašs man! Bet protams ka vētra tās tūlīt arī aizpūš prom - "ha! nekā cita tev nedrīkst būt kā vien es! un ej prom no manis!" Sirdi sastindzina skumjas... manu lapu vairs nav. pūles pagaisušas, centos un vēlējos, bet tā visa nav...
uz mirkli aizveru acis. nākamais acu mirklis un es jau netāluno civilizācijas, visa burvība sabrūk, parādās pretī nākošo cilvēku emocijas, un viņu ašie, vai arī mazliet nepieklājīgi ilgie man veltītie acu skatieni... un es vairs vēlos tikai mieru. Sajūtu beidzot aukstumu. Tā pavisam nopietni.
Beigu beigās nonāku pie vietas kur mītu... to var pateiktpēc lapām. tās te ir. un vētra tām te nevar piekļūt. te ir ārējs miers, kad brīžiem dvēselē ir vētra vēl lielāka par to kas ir ārā. es sevu vētru vētrai nerādīju... lai nenobiedētu, lai neiedvesmotu uz nevajadzīgo. ha itkā es varētu iedvesmot vētru... es nekad to nevarēju izdarīt, laikam tāpēc viņa ir dusmīga uz manis.. |
|
|
| |
[Oct. 28th, 2006|12:53 am] |
Ak, vētra...mazs stāsts par vētru.
Visu laiku varēju viņu just, viņu manīt, viņu dzirdēt... es tikai viņu vēl nebiju saticis, vētru...
Bet pienāca laiks, kad kļuva tumšs un man bija laiks doties savā ceļā, satikt viņu.
pilsēta izmirusi, tikai retais cilvēks manāms, retā dvēsele... tumšas mājas, mainīgi apgaismotas ielas...
un pamazām es tuvojos viņas sirdijun dvēselei - jūrai...
tuvojoties varu dzirdēt kā viņas vadīti koki veido mūziku. UN tik uz priekšu. mūzika ir skaista, bet tā nav mans mērķis. vēsi. nonāku pie kāpu sākuma... īstais ceļš tikai tagad sākās!
un pēkšņi skaista, miera pilna josla, ārstē dvēseli, sirdi... priekšā šalkas, kuras gan es vēl nemanu un aiz manis šaltis, kuras es pametu... es dodos tālāk. smiltis ir tagad zem manām kājām.. nonāku pie kalna, kuru man vajag pārvarēt lai nokļūtu kur vēlos. lēnā, nosvērtā gaitā, gatavs turēties pretī visam ko man varētu pretī sviest es dodos uz priekšu. kalnup! un esmu augšā, viņa mani apķer! es ieraugu viņas dvēseli - jūru.
balta tā ir. tuvu man, es gribu to aizskart... un eju tālāk. un tad jau sajūtu viņu - smilšu uzbrukumi, kaplē mani un viņu pašu..
bet tik un tā es dodos uz priekšu. viņas dziesma... un te pēkšņi es esmu jau pie baltās dvēseles smailēm...
un tad jau mani mati ir brīvi... plosās. izbauda brīvību... bet vai tā ir tāda brīvība kādu mēs visi vēlamies? tāda, kas izdzēš visas lieasmas kas silda... Vai tad viņai pašai nav auksti? ir, ir viņai auksti, ak mana nabaga nosalusī vētra... viņai gan nepatīk ka tā saka.. Viņa ir vētra! Viņa ir spēcīga, liela! tā viņai šķiet. Bet viņa vēl ir maza, jo pat es spēju viņu pieveikt. Viņa.. viņa ir vēl maziņa, nu labi, tīņu gados, pārāk jauna... bet viņa pati domā ka ir liela, brīva un varena.. pasaule varbūt pierādīs pretējo...
bet viņa ielien jau man zem jakas... aizskar džemperi. ak, es viss melnā, bet tur dziļāk pelēks.. un vēl dziļāk balts un sarkans, bet vēl... nenosakāms. un tad viss. mēs sākam patiešām cīnīties, kā es dodos gar krastu tālāk...
TURPINĀJUMS SEKOS |
|
|
| Vēja sajūta |
[Oct. 23rd, 2006|11:57 pm] |
| [ | music |
| | Bet, bet - vakara vējā | ] |
Suns Funs un vējš...
Nesen noskatījos šo skaisto latviešu multiplikācijas filmu... Ak, tā mūzika kas ir beigās... tā laikam ir sagrābusi manu dvēseli (ja tā to var nosaukt).
Tagad sajūta ka es būtu vējš - spēlējos, spēlējos un tad sāku darboties...
Emocijas pazūd, pazūd prieks, pazūd cerība, pazūda dusmas, pazūd viss. man neko nevajag es vienkārši darbojos... dvēseles stāvoklis - vējš.
Vienbrīd pilns dzīvības, vienu brīdi kluss kā tumsa, vinu brīdi ģeniāls kā svecīte... viss ko vajag un nekas reizē... :) ilgas pēc šī garīgā stāvokļa jau sen mani mazliet mocīja..
nu es nozudīšu uz kādu laiku drīkst? |
|
|
| |
[Oct. 23rd, 2006|07:38 pm] |
Vēja deja ar lapām... brīžiem liekas ka tie ir nešķirami...
zināms, ka tiem nav kopīgas nākotnes, bet vai tad tas liedz deju?
Galvenais lai šī deja ilgtu ilgāk par debesu asarām...
un viņiem dzied koku koris, kam pie rokas dabas mātes nebeidzamā dziesmu grāmata, kurā vissir tik skaisti uzrakstīts, ka neviens cits izņemot kokus nevar to tā nodziedāt... un mākoņi dodas atvaļinājumā, tāpēc ir debesīs sastrēgums... ak, šis domu lielceļš...
Bet lapai un vējam bija svarīga tikai šī deja, kaut viņš nebija viņas princis un viņa nebija viņa princese... |
|
|
| |
[Oct. 21st, 2006|11:57 am] |
Dažreiz ir tik grūti... tik grūti sarunāties ar dvēseliski tuvu cilvēku. Ne jau runāt, bet tieši sarunāties... teikt visus vārdus ko vēlies teikt... Tas liekas gandrīz pretdabiski - jo šis cilvēks ir taču tik tuvu! Kā var nezināt, kāpēc man teikt tik neinteresantas lietas? Bet reizē...
tas tik ir savādi... |
|
|