| čau! |
[Aug. 15th, 2007|04:21 pm] |
vienkārš vārds kas dažreiz var pārsteigt un apmulsināt, jo ar to mēs parādam cilvēkam, ka esam viņu pamanījuši, ka zinām, ka viņš tur ir.
Dažreiz cilvēku tas tā pārsteidz, ka viņš nezina ko atbildēt.
Cik ļoti mēs tiecamies pēc apkārtējo uzmanības?
Cik ļoti mums to vajag - mums kā sabiedriskām dzīvām būtnēm.
Nerunāsim par sabiedrības atzinību, vienkārši par ievērošanu, kas dažreiz ir viss ko mēs vēlamies.
Meitenes grib lai puiši viņas ievēro, puiši grib lai meitenes viņus ievēro.
bērni vēlas vecāku uzmanību.
visi vēlas lai viņus paman... Bet vai tiešām visi?
dažreiz taču tā sajūta ko mēs dēvējam par vientlību mums ir daudz patīkamāka, jo liek mums apzināties mūsu brīvību daudz skaidrāk, nekā tad ja esam cilvēku pūlī. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/91327/4570) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) legnaon |
|---|
| Date: | August 16th, 2007 - 10:07 am |
|---|
| | rita | (Link) |
|
Es uzskatu, ka cilvēks savā dvēselē vienmēr ir viens, lai kas arī apkārt notiktu, vai kādā pūlī viņš atrastos, kādas emocijas neizbaudītu... Tikai dažus , tā nedaudz, pielaižam tuvāk, bet viņiem tad liekas , ka par tevi ir uzzinājuši daudz.
Dvēsele ir kā Visums. Cik tuvu ir zvaigznes? | |
