|
Oct. 28th, 2006|12:53 am |
Ak, vētra...mazs stāsts par vētru.
Visu laiku varēju viņu just, viņu manīt, viņu dzirdēt... es tikai viņu vēl nebiju saticis, vētru...
Bet pienāca laiks, kad kļuva tumšs un man bija laiks doties savā ceļā, satikt viņu.
pilsēta izmirusi, tikai retais cilvēks manāms, retā dvēsele... tumšas mājas, mainīgi apgaismotas ielas...
un pamazām es tuvojos viņas sirdijun dvēselei - jūrai...
tuvojoties varu dzirdēt kā viņas vadīti koki veido mūziku. UN tik uz priekšu. mūzika ir skaista, bet tā nav mans mērķis. vēsi. nonāku pie kāpu sākuma... īstais ceļš tikai tagad sākās!
un pēkšņi skaista, miera pilna josla, ārstē dvēseli, sirdi... priekšā šalkas, kuras gan es vēl nemanu un aiz manis šaltis, kuras es pametu... es dodos tālāk. smiltis ir tagad zem manām kājām.. nonāku pie kalna, kuru man vajag pārvarēt lai nokļūtu kur vēlos. lēnā, nosvērtā gaitā, gatavs turēties pretī visam ko man varētu pretī sviest es dodos uz priekšu. kalnup! un esmu augšā, viņa mani apķer! es ieraugu viņas dvēseli - jūru.
balta tā ir. tuvu man, es gribu to aizskart... un eju tālāk. un tad jau sajūtu viņu - smilšu uzbrukumi, kaplē mani un viņu pašu..
bet tik un tā es dodos uz priekšu. viņas dziesma... un te pēkšņi es esmu jau pie baltās dvēseles smailēm...
un tad jau mani mati ir brīvi... plosās. izbauda brīvību... bet vai tā ir tāda brīvība kādu mēs visi vēlamies? tāda, kas izdzēš visas lieasmas kas silda... Vai tad viņai pašai nav auksti? ir, ir viņai auksti, ak mana nabaga nosalusī vētra... viņai gan nepatīk ka tā saka.. Viņa ir vētra! Viņa ir spēcīga, liela! tā viņai šķiet. Bet viņa vēl ir maza, jo pat es spēju viņu pieveikt. Viņa.. viņa ir vēl maziņa, nu labi, tīņu gados, pārāk jauna... bet viņa pati domā ka ir liela, brīva un varena.. pasaule varbūt pierādīs pretējo...
bet viņa ielien jau man zem jakas... aizskar džemperi. ak, es viss melnā, bet tur dziļāk pelēks.. un vēl dziļāk balts un sarkans, bet vēl... nenosakāms. un tad viss. mēs sākam patiešām cīnīties, kā es dodos gar krastu tālāk...
TURPINĀJUMS SEKOS |
|