Tik savādi , bet es klausos šīs neinteresantās lietas, jo reizē tas ir tik mīļi un muļķīgi, kaut vēlos , lai vairāk ieklausās tajā ko saku bez vārdiem.
Reizēm man liekas, ka aiz šīs tarkšķēšanas tiek slēptas lietas, kuras mani padarītu atkarīgu , varbūt arī nedrošība, kāda klusa cerība...
Reizēm liekas, ka labāk runāt bez vārdiem, kā dzīvnieki, ar pieskarieniem, tie nemelo, bet vārdi...mūsu patiesās domas tik labi prot aiz tiem paslēpties.
Tas ir tik savādi un baisi, ka tuvākais cilvēks vienlaicīgi var būt arī tālāks par tālu, tad pārņem bailes, vai esmu tev un tu man vajadzīgs,varbūt tāpēc arī runā to , kas man ir neinteresanti. Kad klusējam ,labāk dzirdam, ko otrs saka, bet varbūt runājam tāpēc , lai nesadzirdētu, jo tas var būt smagi vai nepiepildāmi. Runāt ar dvēseliski tuvu cilvēku reizēm ir tik grūti...tas ir savādi...