|
Dec. 13th, 2006|05:55 pm |
„Es tevi ienīstu.
Tev nav sirds ja tu spēj ko tādu. Es tevi nekad vairs negribu redzēt!”
Katrs mēģina iekarot kāda sirdi. Kādi ir līdzekļi, tas jau atkarīgs no paša cilvēka.
Reiz bija bruņinieks. Bruņinieks kas nevienam nekalpoja. Viņš vienkārši ceļoja pa pasauli, piedalīdamies turnīros, pildot goda darbus – nogalinot. Tikai šis bruņinieks atšķīrās no citiem. Viņš bija tērpies viss melnā. Viņš bija melnais bruņinieks.
Katru reizi kad viņš uzvarēja turnīrā viņš skatījās sava pretinieka acīs un tad paskatījās uz tā bruņinieka sirdsdāmu. Un neviens tā arī nespēja saprast, bet šis melnais bruņinieks tad vai nu iegrieza mazu rētu pretiniekam vai arī paklanījies pret viņu atkāpās un devās prom. Neviens tā arī nebija sapratis kāpēc viņš tā dara un ko tas viss nozīmē. Tāpat neviens nebija redzējis viņa seju. Neviens nedzirdēja viņa balsi un tamdēļ uzskatīja ka viņš ir mēms. Viņš vienkārši bija.
Un reiz notika liels turnīrs paša karaļa galmā. Visiem par pārsteigumu ieradās arī Melnais bruņinieks. Tā bija pirmā reize, kad viņš bija ieradies šeit. Melnā bruņinieka priekšā neviens nespēja noturēties, viņš uzvarēja visus pretiniekus un kā vienmēr vai nu paklanījās tam vai arī iegrieza. Pēc pēdējās uzvaras Melnais bruņinieks pēkšņi apgriezās un devās pavisam prom. Karalis nespēja saprast un tāpēc sauca atpakaļ Melno bruņinieku un tam jautāja kur tas ir iemācījies tā cīkstēties un kas viņš vispār esot? Melnais bruņinieks pagriezās un apskatīja visus apkārt esošos. Un pirmo reizi viņš ierunājās...
„Es nāku no jūsu sirdīm. Un es jūs visus mīlu, jo jūs visi kādu ienīstat... Es esmu naids...” Un pēc mirkļa viņš jau bija prom. Pēc šī notikuma neviens viņu vairs nesastapa. Bet tie kuriem viņš bija iegriezis rētu pēc laika kļuva par nodevējiem un slepkavām. Līdz pat šai dienai notiek strīds par to kāpēc tas tā notika – tāpēc ka Naids iegrieza vai arī viņš iegrieza brūci tikai tāpēc ka viņi ienīda... |
|