| eksistence |
[Nov. 18th, 2006|01:23 pm] |
šodien ejot garām skaistiem skatlogiem pamanīju kādu ieslodzīto.
Stikla, luksusa un prieka cietums... ak, cik sāpīgi.
Tā bija maza radībiņa. Tik maza ka jūs pat nepamanītu... Viena noklīdusi nabaga bišu vaska svecīte. Dzīvības uzturēšanas ierīce tai mazajai cerības un nākotnes iespējai...
Es neizturēju un paņēmu viņu.
Un šodien es tai ļāvu dzīvot, uz to mirkli cik ilgi vien viņa vēlējās. Tai nebija tāda liela spoža un skaidra liesma kā citām. Tai bija unikāla liesma. Viņai bira asaras. daudz asaru... man diemžēl nebija kabatslakatiņa un es arī šaubos vai viņai mans kabataslakatiņš būtu noderējis, pārāk karsta bija viņas asaras. Viņa raudāja kādu laiciņu, bet tad, kad bija mazliet pierimusi, sāka stāstīt savu stāstu.
Stāstu par eksistenciālu dzīvi, par to ka viņa nekad neļāvās savai būtībai, bet vienmēr tikai darīja to ko bija citi paredzējuši un pavēlējuši. Viņa bija redzējusi visus savus mīļos dzīvojam, pat palīdzējusi tiem, bet pati... Pati viņa baidījās dzīvot, baidījās no tā ka varētu nesanākt, no tā ka viņa varētu atnest nelaimi, baidījās būt mīlēta. Skumji ap sirdi. Viņa stāstīja daudz. Un varēja redzēt ka viņai nav daudz laika atlicis... Bet viņa vēl ir, viņa vēl deg. Vēl ir tā mazā dzirkstelīte. Šajā momentā viņa sāk lamāt sevi. Es centos viņai pateikt ka tā nav viņas vaina, ka tāda ir bijusi dzīve, bet mēs abi zinājām šo vārdu nepatiesumu. Es vairs nezināju ko darīt. Kā gan var palīdzēt ja tev to neļauj? Nekā. Es centos savākt viņas asaras un atdot viņai, tas itkā uz mirkli palīdzēja, bet kas gan mums ir mirklis? Viņai tā bija mūžība, kuras laikā viņa pētīja manas acis. Pirmo reizi man kļuva kauns par savu skatienu. Nekad vēl tā nebija bijis... bet vienmēr ir pirmā reize... tā nu es centos pierakstīt viņas nelaimīgo mīlestību, viņas mīlestības atraidīšanu, atraidīšanu mīlestībai kas bija veltīta viņai... Ak, kā viņa sevi lamāja. Man bija žēl, tik ļoti žēl, bet ko gan es varēju darīt ? tikai pierakstīt. to es arī darīju.
Nu viņai ir miers, viss ir izteikts, tikai vēl mazliet - nedzīvo kā es. Neeksistē, labāk dedz, bet neeksistē, tas ir galvenais. Un tagad ir miers iestājies viņā. Pēdējie mirkļi. Mirkļī kas ir mierpilni un harmonijas piepildīti. tāds ir man šīsdienas stāsts. |
|
|
| Comments: |
klausoties Evanescence- my immortal,un lasot Tavu stāsu tiešām palika tā skumji ap sirdi.Sirdi plosoši.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/91327/4570) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) legnaon |
|---|
| Date: | November 20th, 2006 - 02:44 pm |
|---|
| | rita | (Link) |
|
Tikai tad esam mierā ar sevi un pasauli, kad daram to, kas pašiem tīk. Bet biežāk daram to ko vajag citiem. Un neapmierinātība krājas un kad tā izlaužās, tad atliek tikai pašam par sevi nošausmināties - vai es to izdarīju? Un tad rodas dilemma, vai pelnīt maz naudas un dzīvot saskaņā ar sevi, vai...pelnīt daudz un būt slimam un neapmierinātam cilvēciņam šajā pasaulē. Teorētiski zinām pareizo atbildi, bet dzīve, diemžēl, izdara savas korekcijas...jautājums paliek atklāts... | |
