Skaisti.

Zeme deva, debesis izmantoja. Un tā visu laiku. Izmantoja zemes krāsas, lai saulrieti un ausma būtu neatkārtojami, izmantoja zemes ūdeni, lai baltās pūkas un gubiņas debesis darītu skaistākas, draiskākas, bezgalīgas,lai debesis, kad tām grūti, var paslēpties aiz negaisa un pelēko lietavu mākoņiem un vēlāk rotāties ar varavīksnes lokiem, jo tie ir tik brīnišķīgi tikai tāpēc, ka tajos ir zemes asaras. Kad zeme vēlas saudzēt debesis, jā, viņa aizvelk miglas aizkaru, lai pieskārieni pie tām būtu liegi, jo liegi, gandrīz nejūtami, tikai, lai debesis zinātu, ka zeme vēl ir un domā par tām vienmēr, jo debesis ir tik tālu, tik augstu, tik bezgalīgas, tik neaizsniedzamas, tik aukstas, ka zemei salst uz tām lūkojoties...Dīvainākais ir tas, ka debesis ,tad, kad zemei salst, raud ar zemes dotajām asarām.
Nevar un nevarēs debesis ar zemi pastāvēt atsevišķi, bez viena nebūs otra, viņu saskaršanās notiks vienmēr, caur zemes asarām un debess ilgām ( cik bieži, tas ir cits jautājums), bet viņu mīlestība būs mūžīga - sāpīga un nepiepildīta, gaišā un priecīga, skumīga un atmiņu pilna, dzeloša un sveloša, atvērta un noslēgta , tuvāka un tālāka, aukstāka un karstāka, patiesa un neīsta, vieglāka un smagāka, godīga un meliem aizplīvurota, bet... tā būs vienmēr. Skumjš stāsts? Nē, tikai patiess.