| Tuksnesis |
Jan. 16th, 2007|11:28 pm |
Sēdot uz kāda galvaskausa Melnais bruņinieks pārdomāja pēdējo kauju. Tik daudzas reizes viņš bija piedalījies tajā ārprāta murskulī, kas kaut nedaudz centās radīt elli Zemes virsū. Tik daudzas reizes viņš bija apstājies un viņa miers un spēks bija viņam ļāvuši no turienes iziet neskartam... Tāpat kā šoreiz. Šī reize nebija nekas sevišķš, bet... Emociju viņam nebija, bet kāds spēks viņam vienkārši lika darīt to ko viņš bija darījis... Spēks kuram viņš nebija spējīgs turēties pretī... Neiespējami, bet vai tiešām?
Viņš bija redzējis kādu nepārspējamu ticību. Ticību viņš salauza. Viņš redzēja nepārvaramu drosmi. Viņš apstādināja šo drosmi. Viņš izjuta mazliet cieņas. Viņa rokas nolaidās.
Kurš gan ir pasargāts no liktens? Kurš gan ir spējīgs nepakrist.
Nekrist nav māksla. Māksla ir pēc kritiena saudzīgi un pareizi piecelties. Vai viņš to pieprot?
Tik daudz jautājumu, ka atbilžu plūsma spētu izveidot varenu upi.
Visapkārt pletās tuksnesis. Viņš atkal bija uzvarējis. Viņš atkalbija ieņēmis kādu pasaules daļu, kādu sirdi, kādu domu. Melnais bruņinieks piecēlās un palūkojās uz ugunīgajām debesīm.
Viņa darbs nebija pat ne pusē. Viņam vajadzēja turpināt radīt vietu kur dieviem atgūt mieru un būt vientuļiem no pasaules kliedzieniem pēc viņiem. |
|