tas protams, es tikai par to, ka bērnu vajadzības dzīves sākumā ir dažādas un nav tā, ka tas, ka izdarīts pirmajos deviņos mēnešos, tā arī paliks uz ilgu laiku. ir bērni, kuri jāucina, ir bērni, kuriem patīk gultas, ir bērni, kas guļ ratos un tādi, kad neguļ.
un iemācīt kādu jaunu lietu nav tik sarežģīti arī vēlāk - es jaunāko atradināju no nakts pupa tikai gada vecumā un tas man prasīja tikai trīs naktis.

es arī nespēju gulēt ar bērnu gultā, kad viņš ir maziņš (es nekad neesmu barojusi zīdaini gultā un apbrīnoju tās, kas tā māk), kad lielāks, lai lien, bet tikai vīra pusē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es baroju, bet pēc tam pārcēlu atpakaļ viņas gultā.
Protams, zinu, ka bēnri ir atšķirīgi, bet es tikpat daudz apkārt no paziņām dzirdu piemērus, kur tas, kas NAV ielikts tajā bērnā līdz gada vecumam, rezultējas ucināšanā un skraidīšanā apkārt caurām naktīm līdz pat 3+ gadu vecumam.. Brālēna sīkajai šķiet vēl 6-7 gadu vecumā vajadzēja pagulēt kādam vecākam blakus, lai viņa aizmigtu.
Tb katram bērnam ir vajadzība tikt samīļotam, pabarotam, tikai kā vecāki to saprot un realizē - tas jau cits stāsts. Jo ir jau, kas uzskata, ka bērna barošana pēc pieprasījuma arī naktī nozīmē, ka bērns bezmaz visu nakti guļ ar pupu mutē (mammai nav jāceļas), bet, protams, pienāk 1+ gads, bērnam ir izstrādājies "ēd visu nakti" režīms un sākas atrakcijas un vaimanas forumos par to, ka viss slikti, gribu izgulēties. :)

(Reply to this) (Parent)