ja kādam šķiet, ka ne par ko citu, izņemot stāvoklī būšanu, nedomāju, tad šim kādam ir ļoti liela taisnība - domas par un ap to, un tagad jau arī domas par to, kas tad īsti mani sagaida manā t.s. otrajā pārdzimšanā kaut kad februāra sākumā, un kas mani sagaida pēc tam, tie tādi visnotaļ nopietni eksistenciāli jautājumi, kas vienmēr kaut vai kādā hibernācijas formā smadzenēs mīt. un pat bez nekādiem intendētiem puniem. pamēģiniet paši paaudzēt cilvēku iekšā, you'll see what i mean. vismaz 1 no 100 jūsiem noteikti.

varbūt būtu vieglāk, ja kādā brīdī nebūtu radusies sajūta, it kā apkārtējo domās es būtu kāds inkubators bērna audzēšanai. tas patiesībā izskaidro, kāpēc, piemēram, neviens ārsts neapgrūtina sevi ar paskaidrojumu sniegšanu ne par ko - jo, es viņu acīs, acīmredzot, kaut kur pazūdu. viss ir tikai viņam, manis nav. es pēkšņi vairs neesmu dzīvs cilvēks, nezin kāpēc. savukārt, pēc lielās dienas šo pašu cilvēku acīs es būšu vairs tikai bērna pavadošais sastāvs. un droši vien arī visu svešo cilvēku acīs veikalos, uz ielas, jebkur, es nebūšu dzīvs cilvēks. taisnības labad gan jāsaka, ka droši vien tagad arī ne, bet pēc tam vēl jo vairāk, hehe, un iekšējam zen tas dažkārt ir sprungulis riteņos.

bet toties no vakardienas man ir vitas kalniņas pirmās attiecības cilvēka dzīvē, kā arī jau gandrīz 7 mēneši zem jostas - we're getting there, un lai lielais cibas dievs stāv mums visiem klāt.