nez vai nesabojāšu trepes, aplīmējot tās ar kādu pretslīdes līmlenti? jo nu, labi, nojaucos pati, nepatīkami, tomēr kauli vēl nav lauzti, bet tagad man taču būs ar sīko padusē pa viņām jākāpj. un ja nu pa nakti, kad miegainība? vai no rīta, kad miegainība? vai vispār - visu laiku miegainība, neuzmanīgs solis šur vai tur un, teiksim tā, neaiztaisīti skapji būs mazākā no problēmām.

bet vispār cenšos par to nedomāt. sanāk ļoti slikti, bet, paradoksālā kārtā, beidzot ir laiks darīt to, kam nepietika laika pēdējos mēnešus, līdz ar to man ir teorija, ka normāli atvaļinājumam vajadzētu ilgt 2 - 3 mēnešus, jo tad 2 - 2.5 tu dari visu, kas jāpadara, un atlikušās divas nedēļas velti trū atpūtai.

pirms gulētiešanas, mēģinot iekārtoties spilvenu jūrā, nodomāju, ka, tik ilgi nodzīvojot ar tādu vēderu, pēc tam es laikam pirmo reizi mūžā jutīšos nereāli tieva. nez, kā tas būs, uzvilkt nespeciālos džinsus. droši vien kā svētlaime. kā svētlaime aplieta ar debešķīgu kaifu.

pilnīgi uzreiz noskaņojums pacēlās par dažiem grādiem augstāk, jo tieši vakar jutos kā begemota un uz muguras nokritušas vaboles krustojums.

ja kādam šķiet, ka ne par ko citu, izņemot stāvoklī būšanu, nedomāju, tad šim kādam ir ļoti liela taisnība - domas par un ap to, un tagad jau arī domas par to, kas tad īsti mani sagaida manā t.s. otrajā pārdzimšanā kaut kad februāra sākumā, un kas mani sagaida pēc tam, tie tādi visnotaļ nopietni eksistenciāli jautājumi, kas vienmēr kaut vai kādā hibernācijas formā smadzenēs mīt. un pat bez nekādiem intendētiem puniem. pamēģiniet paši paaudzēt cilvēku iekšā, you'll see what i mean. vismaz 1 no 100 jūsiem noteikti.

varbūt būtu vieglāk, ja kādā brīdī nebūtu radusies sajūta, it kā apkārtējo domās es būtu kāds inkubators bērna audzēšanai. tas patiesībā izskaidro, kāpēc, piemēram, neviens ārsts neapgrūtina sevi ar paskaidrojumu sniegšanu ne par ko - jo, es viņu acīs, acīmredzot, kaut kur pazūdu. viss ir tikai viņam, manis nav. es pēkšņi vairs neesmu dzīvs cilvēks, nezin kāpēc. savukārt, pēc lielās dienas šo pašu cilvēku acīs es būšu vairs tikai bērna pavadošais sastāvs. un droši vien arī visu svešo cilvēku acīs veikalos, uz ielas, jebkur, es nebūšu dzīvs cilvēks. taisnības labad gan jāsaka, ka droši vien tagad arī ne, bet pēc tam vēl jo vairāk, hehe, un iekšējam zen tas dažkārt ir sprungulis riteņos.

bet toties no vakardienas man ir vitas kalniņas pirmās attiecības cilvēka dzīvē, kā arī jau gandrīz 7 mēneši zem jostas - we're getting there, un lai lielais cibas dievs stāv mums visiem klāt.

well, ko es sapratu. sapratu, ka tomēr visprātīgākais būs iegādāties pāris speciālos džinsus, bet visas augšas vienkārši izvēlēties brīva piegriezuma un garākas, tāpat, kā to esmu darījusi līdz šim, jo tie sakrokoto sānu modeļi manī, teiksim tā, neiesveļ pašpārliecinātību.

uzgāju grāmatu, kuras autore, tāpat kā es, no ginekologa apmeklējuma bija gaidījusi daudz vairāk.

kad gāju, domāju, ka mani informēs par notiekošo, pastāstīs, kas gaidāms, pastāstīs par plusiem un mīnusiem, lai es varētu saprast, kas notiek un kāds lēmums par jebko saistībā ar "gaidībām" būtu labākais tieši man.

tā vietā ar mani apietas kā ar neko nesaprotošu bērnu. no sērijas "tā ir, un viss, jo es esmu dakteris, un tu nē" (varētu domāt, ka es taisos mācīt dakterus pieņemt dzemdības). piemēram, ka nedrīkst tādas un tādas zāles, nolādētās kafijas, vīni un cigaretes, augstpapēžu kurpes, epidurālā plusi un mīnusi. vēl bija padoms, lai neko nelasu internetā. tas man arī dikti patika. pastāstiet konkrētus datus, es izvērtēšu plusus un mīnusus, un pieņemšu lēmumu. nekā. dakteris, cilvēks, no kura ir tikai loģiski sagaidīt informāciju, dalās ar rekomendācijām, kuras ir one size fits all.

vot i nopirku expecting better.

sanāca kaut kā tā.

no vienas puses man teica, ka "tā sāpēt nevajag un sāpes vispār nekad nav normāli", bet no otras puses teica, ka "iedot mēs tev arī neko nevaram, jo analīzes ir ļoti labas un patoloģijas tev arī nav". ko varēja redzēt arī tajās analīzēs, kas bija izdarītas tikai dažas dienas pirms tam, kad mani izdomāja nosūtīt uz stacionāru.

vai es prasīju lai mani hospitalizē? nē. bet man solīja zelta kalnus - "noņemt sāpes" un es piekritu.

neko man nenoņēma. tikai katetru. kuru nenoņēma visu nakti un noņēma no rīta, tā arī neiedot man absolūti neko. pret vakaru galva pārstāja sāpēt pati, kā tas bija arī vienmēr agrāk, bet mugura vairāk vai mazāk pārgāja pret rītu, kā tas arī bija agrāk. protams, ņemot vērā to, ka tā bija mana pirmā nakšņošana slimnīcā ever, varēja būt arī sliktāk, jo te nu var teikt, ka pabiju tur tāpat vien, obviously. dabūju tādu kā lasītavu ar ēdināšanu (žēl tikai, ka vakariņas 17.00.)

man likās, ka mūsdienu medicīna tomēr ir izdomājusi nu vismaz kaut ko nebūt, lai noņemtu sāpes, ja reiz nosūtīja paārstēties uz slimnīcu. izrādās, mūsdienu medicīna paredz, ka "tev vajag tikai vēl drusciņ paciesties". sanāk, epidurālo atsāpinātāju arī dod tikai tad, kad tev jau putas pa muti nāk vai arī tu lomkās taisies atslēgties? nu, tas tā, retoriski jautājumi. kad pāries mugura, viss šis atkal aizmirsīsies uz dažām dienām, droši vien.