iekšējam zen kā reizi vajadzētu spiest inkubatoriskās sajūtas ārā, jo tās nav patiesas. mammas nav bērnu iznēsētāji un pavadoņi. mana daktere kā reizi vienmēr vairāk jautā, uztraucas, domā par mani, jo tikai no manas labsajūtas būs atkarīgs, vai tas mazais arī augs laimīgs tur vēderā. un pēc tam - tieši tas pats. tas viss bulšits "notici sev, esi, kas esi" un tā tālāk, tam visam ir kaut kāds pamats tajās bērnmātes attiecībās, jo pirmām kārtām ir jāmīl sevi. un jāļauj sev viss jaukais un labais. tāpat instinkti noliks rūpes pirmajā vietā un viss izlīdzināsies.

(cik tomēr saldi es uzrakstīju, pfff)

(Reply to this) (Thread)

manu zen nekādi nestiprina citu uzbāzīgie viedokļi par to, cik laimīgai un mierīgai man jābūt pēc viņu izpratnes. mans zen vēl ir trausls un tas stiprinās drošā vidē, bet pagaidām vēl ir diezgan viegli satricināms, tāpēc pēdējā laikā es izvairos no cilvēkiem ar "spēcīgiem raksturiem" :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oij, nē, mierīgai nevajag būt, tikai noliec sevi (un savus uztraukumus) pirmajā vietā! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai ne, un tad uzreiz ir labi un forši :)
nu, ja ne uzreiz, tad ļoti drīz.

(Reply to this) (Parent)