Šobrīd sēžu kādā no Porto lidostas otrā stāva tumšajiem stūriem, un domāju par dienu nākamo un to, ka vajadzētu pagulēt vēl mazliet, jo ar tām 40 minūtēm uz pusotru diennakti varētu nepietikt. Par dienu aizvadīto kaut kā nedomājas...jo ko tur daudz domāt – tā jau nodzīvota, nākamā drīz auss. O, un šai naktij man ir divas vēlmes: drošībā izgulēties un aiz lielā stikla, kas man aizmugurē ieraudzīt lidmašīnu ceļamies gaisā (kā tas bija bērnības atmiņās pie omes).

            Šī, proti, iepriekšējā... nē, drīzāk – pirmā diena, sākās uzreiz pēc pusnakts mājās, kad nakts kārtīgu daļu izbaudīju kopā ar šampūniem, skrubjiem, losjoniem, fluīdiem, krēmiem, lakām, fēniem un vēl dažām citām ABSOLŪTI nepieciešamām lietām pirms došanās ceļā. Tātad nakts gulēta bija maz! Rīts, protams, agrs un steidzīgs. Bet ar omi un opi parunājām jauki. Un braucām uz lidostu, kur arī Gita bija un Lelde ar' savā trakumā atbrauca. Atvadījāmies, un es devos... ar asarām acīs. Taču tās pagāja uzreiz tajā brīdī, kad sapratu, ka man ir tīri labas izredzes nokavēt lidmašīnu. Nenokavēju.

            Londonā pirmais cilvēks, ar ko iepazinos bija latvietis. Nu tā jau ir diagnoze! Kādā brīdī Londonā nodomāju, kāpēc vispār dodos uz Portugāle... mazā muļķe!

            Jo, iekāpjot lidmašīnā Standstena (Londona) – Porto, uzreiz viss tapa skaidrs. Cilveki. No Rīgas uz Londonu (latvieši un angļi pārsvarā) bija rosīgi slinki, mazliet neapmierināti un kaut kā nepatīkami satraukti. Gaisa bedrēs brēka bija kā uz slīkstoša kuģa – baiļu un nepatikas spiedzieni no dažiem labiem. BET uz Porto devās totāli un pilnīgi cita publika (savā pārsvarā angļi un liela daļa portugāļu): tad tik jautrība sita vilni. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija skaistās stjuartes (pat mazliet žēl, ka neesmu puisis, jo tad man patiktu šī valsts vēl vairāk, Bet portugāļu vīrieši p a g a i d ā m nu netur līdzi). Skaļums un troksnis, protams, tie taču portugāļi! Arī jautrība un spīdošas acis. Gaisa bedres nebija diezin ko dižas, taču nolaišanās gan tāda kā ap amerikāņu kalniņiem. Un ko tajā brīdī darija portugāļu knēveļi (bērni)? Bailēs spiedza? Raudāja? Ārdījās? Nē! Sajūsmā iekliedzās un pieleca.

            Ielidojot Porto, es atkal gandrīz apraudājos (nu tas jau laikam par daudz vienai dienai). Tuvojoties ceļojuma mērķim, pirmais pavērās skats uz ūdeni. Sākumā nesapratu, bet tad beidzot pieleca: OKEĀNS. Krēslā un mākoņos ietīts tas palēnām slēpa saules blāvi sarkanos starus. Bet labajā pusē neviens gaismu neslēpa – otrādāk, iededza māju logos un ielu laternās. Varēja redzēt, ka pilsētas līkumotajās ieliņās pa vienai pa vienai vien gaismiņai iedegās visa pilsēta.

            Taču drīz iestājās mazais izmisusm, jo sapratu, ka viesnīca ir bik par dātrgu, bet gulēt gribās nežēlīgi un nogurums milzonīgs. Kļuva sevis kaut kā žēl, bet tikai līdz brīdim, kad atrubijos un drīz pamodos jau ar jauniem spēkiem drukāt šo rakstāmo.

            Pēdējais šīs dienas pastāstiņš ir par cilvēku, kam patīk savs vienmuļis darbs. Milzīga megapole (Londona), paliela lidosta, kur katru dienu iet cauru tik daudz vienādu seju. Tad nu viens no darbineikiem caurlaišanas punktā tika arī pajokoties ar mani. Please wait a minute.... (uzmeta skatienu man un manām basajām kājām, uzsmaidīja) we are waiting for  music than we will dance ;)