njā, bērnībā lielākā šausmene, ko redzēju bija laikam "bāskervilas suns" laikam tā viņu sauca. nu par Šerloku Holmsu. man no tā fosforizētā suņa(a viņš tāds bija? nespēju vēlreiz noskatīties nevienu reizi) bija paniskas bailes. vecmammas mājā es vakaros nevarēju pastaigāt pa zemi. man likās, ka viņš ir zem gultas. es tupot uz mūriņa noliecos un apskatījos vai spīd viņa seja. tad kāpu uz krēsla, tad uz lielās cukura paku kaudzes(tad viņu vēl uz taloniņiem izsniedza un vecmammai bija čujs, ka nebūs drīz un viņa bija kaudzēm iepirkusi), tad uz galda. pārrāpoju pāri galdam, tad uz krēsla, tad atkal noliecos pārliecināties vai viņš tur ir jeb nē. bail bija arī skatīties. likās, ka metīsies sejā. tad ieritinājos milzīgās gultas vidū un sarāvos mazmazītiņā čokuriņā.
man vislabāk patika gulēt ar brāļiem un māsām. tad mēs viens otram uz muguras zīmējām ar pirkstu figūriņas un minējām, tad griezāmies uz otriem sāniem un atkal zīmējām. malējiem vienmēr neveicās. kādu brīdi viņiem neviens nezīmēja..