kam nav sirds, tam ir fiziskas sāpes...
gribu smaržot gaisu...
gribu glāstīt sniegu...
paņemt rokā lāsteku...
jebkurš fizisks kontakts manī dāsni ielej kaudzi sāpes.
kaut kas maziņš sēž istabas stūrī un barojās no manām bailēm un sāpēm...
izdziestu...
viņš aug lielāks un drīz spiedīsies man virsū...
bail... nesaprotu, kas notiek...
manu ķermeni ir pārņēmuši krampji. sāp galva. nervi nospiesti. sāpes ar savu smagumu tiem uzgūlušās virsū, krampji sažņauguši tos..
domas nekādas.. tas vates mākonis izplešās un tirpina seju un tālāk jau visu ķermeni...
atdzīts mājās... apjucis.. un mazkustīgi nekustīgs...
un tā jau divas dienas.. un cik vēl priekšā?
mana istaba kā Rimi augļu nodaļa...
mans ķermenis kā Rimi saldētava...
manas domas kā Rimi krāvēja bikšu polsterējums...
..viss kaut kur iestrēdzis un karājās gaisā...