nu tjipa stāsts ir vienkāršs. mums kā jau visiem darbā bija balle. ezic kā parasti ar kaut ko izceļās, un tā izceļās, ka neviens i neiebilda (laikam labi argumentēju). nu es tjipa uz to balli neaizgāju. tai vietā es biju ar sasodīti jaukiem cilvēkiem un laiku pavadīju brīnišķīgi. nu tai ballē apbalvo frizierus no visa mūsu salonu tīkla. un kā izrādās mani arī apbalvoja. nu tjipa goda raksts un ordenis ( šeit es nemaz nejokoju). mani vēl nosauca par tieši mana salona ienesīgāko un bla bla bla frizieri... tikai prikols ir tāds, ka tāpēc, ka es neaizgāju, man to visu pašai acīs nesaka un neapbalvo. es jau vairāk kā nedēļu gaidu. un vēl viena kolēģīte arī, kura ir laba. mēs abas nebijām. un vēl es gribu zināt vai man ir zelta apbalvojums, jeb sudraba. besī ārā. es par sodu viņiem biju ozdomājusi vairāk nekur nekādās akcijās nepiedalīties, nevienam žurnālam neko netaisīt, bet man kolēģu žēl, kad vi''ni siekalainām acīm lūr virsū un saka, lai izpalīdzu. ja nav smadzenes un izdomas, tad nevajag salonā strādāt. un galvenais, ka es no tā zaudēju, jo tas lielākoties jādara par velti un klausīties no klientiem sūdzības, ka netiek pie manīm man arīnegribās.... nu vot tā ezic ir pūcīgs.... bet, kas pelnīts pelnīts - tieši tāpēc es gaidu, kad viņi sapratīs, ka pašiem man arī kas jāpasaka. muchacho kaut kad komentos jau teicu, ka cilvēki jau tādi radījumi ir - sliktu pateikt nekad neaizmirsīs, bet to labo vārdu nu ir tik grūti izspiest.

cilvēka smaidam jau nevajag daudz...