relaksācija
gulēju smaržīgā vannā, klausījos "Kosheen" un spēlējos ar lokainām skaidiņām, lapiņām, pumpuriņiem, velna naudiņām u.c sausajiem augiem. turēju rokās velna naudiņu un atcerējos tuvo vecotēvu, kurš man iemācīja priecāties par sausajiem augiem. priecāties par viņiem vienkārši tāpat. nevis tā kā tālā vecāmamma, saskatot viņos tikai ārstnieciskas, velnu izdzenošas u.c īpašības. arī tas ir jauki, bet velna naudiņas viņa man nerādīja. tuvajam vectēvam nezinkāpēc viņas ļoti patika. nekādi nevarēju saprast kā velns ar viņām norēķinās. un kāpēc viņas audzē uz zemes. un kāpēc tieši vectēva pagalmā. kaut gan viņam ap māju vispār auga visādi dīvaini augi. pēdējā laikā baigi gribās uz turieni aizbraukt, bet man nav mašīnas. un mežā diez vai atrastu ceļu. un tai mājā neviens vairs nedzīvo. diezin vai tur uz bēniņiem vēl ir mana tēta gleznas? tā māja bija ar dīvainu auru. un tie purvi ap māju. vienmēr pirmās dzeguzes es dzirdēju tur. tur tētis veda mani riekstot. tur pirmo reizi redzēju rubeni, riekstrozi. tur miglā tīti no rītiem meža ielokā pastaigājās brieži un stirnas. tur šūpojos lielajā kļavā iekārtā virvē, kurai galā bija pagale uz kuras sēdēt. ezerā peldējāmies. gulbji. tur pirmo reizi sajutu to ka esmu meitene, šī vārda cēlākajā nozīme. peldējos vienās biksiņās un smējāmies ar tēti. un tad es pagriezos uz muguras. tētis novērsās un es sapratu, ka man ir parādījušās krūtis. šausmīgi sakautrējos. biju jau izaugusi un to nemaz nebiju pamanījusi. un man šķiet ka tētis arī bieži ilgojās pēc tām mājām. un rudens āboli man vienmēr asociējās ar to māju.