āda tik maiga kā zīdtauriņa spārni. lāpstiņas izliekums. ar mēles galiņu tam pieskarties... pārvilt līniju no vienas lāpstiņas uz otru. maigi uzpūst dvašu. zosāda. zīdtauriņa zosāda... maigie mati uz kakla. iebraucu pirkstus tajos.. uzvēdī tava ādas smarža.. acu zīlītes kļust tumšākas, matētas. tās lūkojās manī.. saredz manu satraukumā pukstošo sirdi.. tā saraujas vēl straujākos pukstos. tu ieliec roku manās krūtīs un noglāsti sirdi. atkailinatība... es atvērta pasaulei... un tev.. liegi kā dūjas spārnu vēdas tavi skūpsti uz maniem plakstiņiem. tu dziedē manu neredzību. neredzību uz pasauli.. uz tevi... tu paņem manas rokas aiz muguras. elkoņos sasien un uz uzkar klejojošā burinieka mastā... tā es tur atvērta pasaulei karājos... atvērta labam un ļaunam... tie atnāk iemājo manī, šo to ieliek šo to paņem... es kliedzu... ilgi... pēc daudziem gadiem tu sadzirdi, atlido, atraisi valgus un skūpsti manus elkoņus... liegi liegi... sāp.. tu lūdz piedošanu... es kā parasti piedodu un raudu savā vientulībā....