tikai mirklī kad glāzēs lēju šampanieti, sapratu, ka tās ir atvadas no darba un kolēģiem. tā, ka nu pa visam. ka tagad es tur būšu ciemiņš.
bet kolēģi no manis skaisti atvadījās. pa dienu atnāca tie, kas vairs nestrādā. vakarā dziedāja dziesmas, skaitīja pantiņus, dejoja mini striptīzu, jaunākos matu griezumus mēģināja iestāstīt, un samīļoja un sabučoja, bet es tā mēģināju visiem uz nerviem uzkrist pēdējās nedēļas. kaitināju un ķircināju un smējāmies kopā, jo viņi par to visu uzjautrinājās un tikai teica, ka tas viss pietrūkšot, ka saons tagad būšot tukšs. tāds kā kad es biju Meksikā, bet tad viņi zināja, ka atgriezīšos.
un tad man pakaļ atnāca NGC-5128 un mēs tikko pie manis izdzēzām mezcal ar tārpiņu/saglabājies vēl no Meksikas veduma/(vajag vēl ar skorpionu reiz pamēģināt) un man no 3 glāzēm ir tāds reibonis ka nezinu kā solārijā pēc stundas nogulēšu. ārā noteikti iznākšu ar ļoti lielu šmigu.
diemžēl, man nesanāk no visiem atvadīties. daudziem pat nav bijis laika atbildēt uz ziņām, bet nu ceru, ka visi būs bijuši tik jauki un nebūs apvainojušies ;)
sadzeroties mana sirds ir plaša un mīksta un tad es daudziem daudz ko piedodu un pieņemu daudzus stulbus piedāvājumus. un kļūstu vēl pļāpīgāka kā parasti :)
ceru, ka no salas, es nevarēšu ar visiem tik daudz kontaktēties un iemācīšos nevārīties :)