pirms kādas stundas, pirms no darbiem pārnāca māsas un mēs kā parasti vakarā pirms gulētiešanas izrunājāmies, noskatījos gotiku. baaaaa kaut kāds sviests. sāku jau skatīties vienu citu dienu tad neko nepamanīju, bet šodien no tās kautkādas 20itās miūtes man sākās neticīgā Toma sindroms. šajā filmā mikrafons kadrā parādās biežāk kā filmā
dolemite. labi, ka ne ar visu mikrafona turētāju kā pēdējā minētajā stilīgajā filmā.
tātad:
00:26:28
00:26:38
00:26:46
00:26:56
00:27:04
00:27:24
tad šeit kaut kur tas smukais kadrs, kas Halle Berija nokrīt dušās krusta vidū, ko izveido tumšās flīžu svītras.
un dušās, kad mazgājās visas psihiski ieslodzītās, man atgādināja filmu Magdalēnas māsas, kur meitenēm vajadzēja plikām lēkāt un par viņām ņirgājās.
tālāk:
00:31:26 šeit ir konkrētie gļuki ar kameru un mikrafonu.
00:34:36-00:34:43 mikrafons kā tāda dekorācija netiek no kadra ne mirkli izņemts.
00:35:01
00:35:11
00:36:39
00:37:16 šeit mikrafons atkal spēlē bezmaz vai galveno lomu ;)
00:49:42-00:49:45
01:16:30
01:19:26
01:20:18
01:21:00-01:21:07
01:21:19-01:21:39 mikrafons gozējās kā meitene saulītē
01:22:10-01:22:21
gan jau ka vēl bija, tikai es staigāju apkārt pa dzīvokli visu laiku no ledusskapja izņemot pa kaktusa kokteilim ;)
pārējos kadros viņš nav redzams, jo mikrafons ir iemērkts kafijā un apbērts ar operātora blaugznām.
nepatīk, ja nevaru normāli skatīties filmu.