kā parasti kavējot(šoreiz gan iespaidīgi) darbu, pēkšņi sajutos tā it kā man mugurā būtu tikai krūšturis un vējjaka. aši aši taustījos kas apakšā ar domu, ka jaskrien būs atpakaļ, un cik tad vēl es nokavēšu.
tā lūk ir, ja tev ir karstas rīta domas un vispār lidinies cita pasaulē, tad i neatceries vai ko mugurā uzvilcis.
uf, kā man, sasodīts, tas patīk :))