Par mirstību dati jau ir labi zināmi no Dienvidkorejas, kuri testēja ļoti plaši un aktīvi. Nekas no pašreiz notiekošā neliecina, ka būtu kādas nopietnas atkāpes no šiem datiem.

Bet reakcija tagad ir tāda, it kā uz ielām plosītos mēris un mēs visi tūlīt mirsim.

Vēl, kas mani pārsteidz, ka pa ielām staigā ļoti daudz vecu cilvēku, kuriem visvarīgāk šobrīd būtu izolēties. Man šķiet, ka tieši viņiem ir vismazākā panika, jo viņi domā, ka ja viņiem tagad lemts nomirt, tad lai tas notiek, darot to, kas viņiem patīk, nevis sēžot ieslēgtiem istabā. Ja viņi nebaidās no nāves, tad kāpēc mums, kuriem tā nedraud, ir par to jākrīt panikā un jāslēdz robežas un tik lielā mērā jāierobežo dzīve? Ja nu rīt tevi nobrauks autobuss, un tu pēdējo nedēļu būsi pavadījis, lasot internetā par to, cik viss ir slikti?