"Latvieši vienmēr ir tiekušies pie sava stūrīša zemes" tikai viena iemesla dēļ: pirmkārt, absolūtajam vairumam savas zemes nekad nav bijis, paaudžu paaudzēm dzīve pagāja kā nomadiem klejojot no muišas uz muižu, no saimnieka pie saimnieka; otrkārt, agrārā sabiedrībā sava zeme nozīmēja lielāku pārticības līmeni. Industriālajā sabiedrībā dzivošana nošķirti uz tā sava zemes stūrīša nozīmē mazāku pārticību un lielāku laika/darba patēriņu, tieši tāpēc mūsdienās, kad neapstrādātas zemes dievemītē pārpārēm, ļaudis cenšas no tās tikt vaļā un pārcelties uz pilsētām. Un perspektīvā vieglāk ir dzīvot kompleksā ar baseinu un trenažieru zāli, kur par spuldzīšu nomaiņu domā apsaimniekotājs, nevis mūžīga šiverēšanās pa savrupmāju, ur vienā galā kad esi ko salāpījis, jālāpa otrā galā.

Protams, kad pilsētā tauku slānītis uzaudzēts un rocība iegūta, tad rodas nostalģija pēc lauku pastorālās ainavas (protams, bez dubļiem un dtrādāšanas 12-14 h diennaktī). Tā 19. gs. vācbaltiešu vidē radās romantizētā laiku ainava, kur uzbūvēt jauku vasarnīciņu, un kuru aši copy/paste pārņēma arī latviešu pilsonība. Taču te runa nav par dzīvesveidu, bet tikai par brīvo laiku, ko pilsētnieka dzīvesveids nodrošina daudz efektīvāk.