Sviesta Ciba |

extranjero (

extranjero) rakstīja,
@ 2026-01-05 15:37:00

Mūžībā aizgājusi Nora Ikstena
Vienā samērā nesenā intervijā viņa stāsta, ka depresija viņai ir no divām lietām – vilšanās mīlestībā un pandēmijas apstākļu autoritārais režīms.

https://youtu.be/aURLUdz-FSs?t=638

Lai vieglas smiltis...

(Ierakstīt jaunu komentāru)

extranjero
2026-01-06 07:16 (saite)

https://www.santa.lv/plus/raksts/personibas/es-absoluti-neko-nenozeloju-noras-ikstenas-atklataka-intervija-par-dzivi-un-navi-62044/

“Man jau no pirmās dienas bija sajūta, ka pasaulē notiek kaut kas briesmīgs, tumšs, nepareizs, turklāt es nepakļāvos tolaik mūsu valstī valdošajiem autoritārajiem likumiem, kādi nebija citās demokrātiskās valstīs. Tā laikam izpaudās mana iekšējā brīvība – nedarīt to, ko man uzspiež. Bet tas man maksāja ļoti dārgi. Biju ielikta Latvijas mediju melnajā sarakstā, nevarēju ieiet nevienā restorānā, taču kaut kādā veidā, veicot testus, es tomēr nokļuvu līdz Madrides grāmatu tirgum.

– Neesmu dzirdējusi par tādu melno sarakstu. Tas bija saistīts ar tavu lēmumu nevakcinēties?
– Jā, es centos brīvi paust savas domas, bet Latvijā tas nebija iespējams. Valstī, kuru es ļoti mīlu un mīlēšu līdz mūža galam. Jo es rakstu un rakstīšu tikai latviešu valodā. Vistrakākais bija apjaust, ka cilvēki, kurus zināji, spēja par tevi domāt, ka tu šo izšķiršanos dzīvē esi izdarījusi tikai, kā mans skolotājs Dzintars Sodums teiktu, – labuma piena dēļ. Ka esi pieslējusies vajadzīgajam virzienam vai, nedod Dievs, politiskajai partijai. Mani tas šokēja līdz tādam līmenim, ka es iegrimu zemūdens pasaulē. Un tagad tie paši cilvēki nāk man klāt un sniedz roku. Man nav nekāda naida pret viņiem, bet es izdzīvoju ar pavisam citu cilvēku enerģētiku un gaismu.

Jā, es nonācu tādā tunelī, ka izvēlējos pati pielikt punktu šai dzīvei. Tomēr, izgājusi šo nebūt ne vieglo ceļu, tagad varu teikt, ka mēs nedrīkstam to darīt. Jo tas nav mūsu ziņā. Taču, izdarot ko tādu, ļoti daudzu cilvēku acīs tu kļūsti vēl vairāk izstumtais, jo šķiet, ka ar tevi vairs nevarēs rēķināties, jo tu jau sazin ko vari izdarīt… Tāpēc sekoja šis mans klusēšanas gads.

Dzīvoju absolūti noslēgti no sabiedrības un kopumā atteicu aptuveni trīsdesmit interviju, kas sakrita ar filmas Mātes piens pirmizrādi Latvijā. Lai gan pandēmija ir pagājusi, ļoti daudz kas diemžēl nav mainījies. Ir ārprātīgs bezdibenis starp politisko valdošo varu un cilvēkiem, kas aiz noguruma ir no tās novērsušies. Vienīgā iespēja ir turpināt darīt savu darbu godīgi un mēģināt radošajās izpausmēs iziet atkal ārpus noteiktajiem rāmjiem vai ģeogrāfiskām robežām un atnest gabaliņu pozitīvās enerģijas un gaismas atpakaļ. Pat tajā smagajā laikā teicu, ka nekur no Latvijas prom nebraukšu, un joprojām uzskatu, ka Latvijas nākotne būs atkarīga no tā, cik skaitliski mēs šeit paliksim. Kāpēc gan lai mēs nepiedzīvotu vēl kādas pārmaiņas?! Kā sākumā teicu – esot drupās un tikai runājot par tām, nav jau spēka piecelties. Ir jāatrod iemesls – man tā bija milzīgā cilvēku mīlestība, ko jutu, un nespēju iedomāties, ka spētu to nodot. Tāpēc es absolūti neko nenožēloju no… Es negribu teikt – iepriekšējās dzīves, jo arī tā bija mana dzīve.

(Atbildēt uz šo)

Navigate: