Tu taču saproti, cik arbitrāri tie apzīmējumi ir. Tik un tik nedēļas - nē, tā ir zigota, tik un tik mēnešu - nē, embrijs, bet nākamajā skenēšanas reizē - jau bēbītis. Tas ir smieklīgi. Mīlošā sakarā apzināti ieņemtu abi vecāki sauks par bēbīti jau pirmajās nedēļās. Kad ir pārpratums vai stulbums, nejaušība, gadījuma sakars, tad, protams, disociējoši vienkāršāk "to" saukt tehniskos, atsvešinātos, purportedly "objektīvos" terminos kā "zigota", "embrijs", "fetālais materiāls" utt, jo no tā ir psiholoģiski vieglāk atbrīvoties un tikt pāri.
Es nesaku ne jā, ne nē, tikai norādu terminu arbitrārumu un dažādas brilles, caur kurām pasaule parādās.

Bet ja jāatbild uz jautājumu, man šķiet, bibliski apaugļota olšūna arī būtu neaizskaramais ētiskā pienākuma objekts/mērķis. Taču ja man jāatbild pusbibliski vai nebibliski personīgi, tad man šķiet, ka apaugļota olšūna ārpus dzemdes, varbūt arī in situ, vēl nav bēbītis. Protams, ir smieklīgi, jo vienā brīdī "apaugļota olšūna" pēkšņi vairs nebūs olšūna, bet gan bēbītis.