Cilvēku ticības bieži ir aplamas, un pie tā ir jāpierod, ja gribi tikt pie patiesības.

Es neesmu vēsturnieks, tāpēc neesmu veicis padziļinātu izpēti. Tikai esmu lasījis oficiālus Latviešu vēsturnieku izvērtējumus, kuriem nav īpašu iemeslu melot vai nodarboties ar propagandu. Ja kāds pierādīs, ka bija citādi, nesākšu īpaši aizstāvēt savu pozīciju.

Bet par aplamām ticībām es labi redzu tieši savā nozarē. Cilvēki ticēja, ka mājsēdes ir efektīvas pret kovidu, vai maskas samazina inficēšanās riskus, vai to, ka kovida vakcīnas aptur inficēšanos. Pat valdības ticēja šiem mītiem, un vairums cilvēku joprojām aplami tam tic. Tāpēc nekādi nepārsteidz, ja vairums cilvēku tic, ka izsūtīšanas pamatā notika ar kaimiņu stučīšanu. Nu nebija latvieši tik ļauni viens pret otru.

Skaidrojums ir tāds, ka okupācijas vara izvērtēja lojalitāti. Kaut kādā ziņā viņi zināja, ka turīgākie cilvēki būs nelojāli pat to, ka viņiem atņem īpašumus. Varbūt reizēm tās bija tikai viņu prognozes, nevis konkrētas liecības. Un protams, ka šos atņemtos īpašumus atdeva citiem cilvēkiem, kuriem nekā nebija, lai celtu sociālistisko republiku. No tā arī varēja rasties domas un mīti, ka viņi bija stučītāji.