Eksistenciāls ir tāds, kas attiecas uz cilvēces eksistenci nevis kādu negadījumu, kurā tu vari nomirt.

Neviens nevar garantēt, ka rīt kāds no mums nepakļūs zem autobusa. Tādas lietas notiek, bet tas nav iemesls, lai tagad runātu par “peļņas kāri” vai cilvēces morāles trūkumu.

Kāds autovadītājs ir pieļāvis kļūdu, varbūt no bezatbildības, no alko lietošanas, no peļņas kāres pārstrādājoties un vadītāja bezatbildības, to nenovēršot. Visu laiku tiek uzlaboti procesi, lai uzlabotu un mazinātu šādus riskus.

Bet ja tu tagad man piedāvā – mums par to ir jārunā, jo tas ir eksistenciāli – tad tas tā nav. Gan jau šīs lietas tiks sakārtotas arī bez mūsu iesaistes. Un ja nesakārtos, tad arī nekas traks nenotiks, tikai risks iekļūt autoavārijā būs nedaudz lielāks.

Šī katastrofizēšana var novest pie vēl lielāka kaitējuma. Tas ļoti labi bija redzams kovida laikā. Cilvēki krita panikā – es varu nomirt no kovida – un pieļāva vislielākos tiesību pārkāpumus rietumu sabiedrības vēsturē, kuri turklāt nedeva nekādu ieguvumu. Tagad tu runā par piedošanu. Kā būtu ja tu pats sāktu ar atvainošanos par varas un viņu atbalstītāju attieksmi pret sabiedrību?