Katru gadu Ratniekos tiek rīkots festivāls Laba daba. Tur būtībā nekā nav, tikai liela klēts ar palīgēkām. Tā ir vieta, kur bērnībā braucu ar traktoru – tur darbojās kolhozs ar darbnīcām, govju fermu, pāris hruščovkām, bērnudārzu un veikalu.

Laiki mainījās un šie īpašumi tika atdoti pirmskara īpašniekiem, kuri jau bija veci un nedzīvoja Latvijā. Viņi uzdāvināja tos Latvijas Universitātei, bet ar īpašiem noteikumiem, ka tos nedrīkst tālāk pārdot.

LU no tiem nav nekāda labuma, bet lai izpildītu dāvinātāja gribu, tur izveidoja konferenču zāli, kas vienmēr stāv tukša. Reāli ši vieta tiek izmantota dažas dienas gadā, kad notiek festivāls Laba daba. Problēma bija tikai tā, ka uz Ratniekiem veda grantēts ceļš. Universitātes elites parunāja un nosūtīja ziņu caur saviem kanāliem un skaties un brīnies, ceļš no Siguldas uz Ratniekiem tika noasfaltēts pat bez Eiropas fondiem.

Man ir prieks, ka tā ir un nekādi negribu teikt, ka tas ir slikti. Ieguvums ir arī vietējiem iedzīvotājiem, kuriem ir ērti aizbraukt iepirkties uz Siguldu pa asfaltētu ceļu.

Tomēr šeit ir nianse: Ratnieki administratīvi pieder Līgatnes pagastam un agrāk un tagad Cēsu novadam, nevis Siguldai. Tāpēc skola bērniem ir Līgatnē, pasta nodaļa ir Līgatnē, ģimenes ārsta prakse ir Līgatnē, pašvaldības lietas kārto Līgatnē vai Cēsīs (uz kurieni brauc caur Līgatni). Tika noasfaltēts 12 km ceļš līdz Siguldai, bet nelielais 4 km posms līdz Līgatnei joprojām ir grants ceļš.

Ir dīvaini, ka pēc pirmā elites viesu pieprasījuma tika noasfaltēts ceļš, kurš viņiem ir vajadzīgs tikai 3 dienas gadā, kamēr vietējiem iedzīvotājiem, kuriem jālieto īsāks ceļš katru dienu uz Līgatni, šādus līdzekļus joprojām nevar atrast.

Var saprast, ka lauki ir ekonomiski neperspektīvi, bet arī no Laba daba festivāla nav nekāds lielais ekonomiskais ieguvums. Šis vairāk parāda, ka valdība dod priekšroku pilsētnieku izklaidēm nevis lauku iedzīvotāju pamatvajadzībām.

Man nav žēl, ka cilvēki izklaidējas un rīko festivālus. Tomēr ir žēl, ka politiķiem nerūp lauku iedzīvotāju problēmas.

P.S. Daudzu politisku problēmu aktualizācija ir līdzīgā situācijā. Festivāla apmeklētāju ir daudz vairāk nekā vietējo iedzīvotāju. Tāpēc demokrātijā tās tiek daudz vairāk pamanītas. Šie apmeklētāji ir arī ar labākiem sakariem, lielāku ietekmi un prasmēs aizstāvēt savas vajadzības nekā vietējie lauku iedzīvotāji, kuri ir parasti strādnieki bez politiskās izpratnes un lobēšanas prasmēm. Tas, ka festivāls ir tikai 3 dienas gadā pretstatā ikdienas dzīves neērtībām 365 dienām gadā, paliek nepamanīts.