Tā ir pilnīga taisnība par to, ka nelaipnība ir sastopama arī privātpraksēs, tikai liela daļa no privātprakšu ārstiem arī skraida uz privātpraksēm pēc darba slimnīcā.

Teiksim, it īpaši ja tas ir kādā lielajā vc4 vai citur, pretstatā personiskai privātpraksei. Mana endokrinoloģe tur sastopama vakaros, pēc dienas Gaiļezerā.

Protams, es piekrītu, ka nelaipnība ir arī kultūras iezīme un postsovjetisms. Tā mēdz būt un tas nav jācieš.


Dažreiz gan gadās redzēt visādus skatus. Piemēram, Dzelzceļnieku slimnīcā, kur biju aizvedis kādu brīvdienās, kad nekur citur it kā nevarēja.

Sēž ārā pie ieejas uz taburetes bomzis, gaida savu kārtu, un viņam kājas iemērktas bļodā, kājās tārpi līdz pat ceļiem. Iekšā reģistratore teica, ka šis ir ikdienišķs un visai mierīgs gadījums. Daudz nepatīkamāk ir kad tāds skandālē un sîta visus necenzētiem vārdiem. Un kad viņam kaut kas nepatīk, vienkārši demonstratīvi apčurājas turpat reģistratūrā.

Kultūra viņa nāk no visām pusēm, nav arī tā, ka medicīnas darbiniekiem darīšana tikai ar inteliģentiem bālajiem tēliem, ar kuriem jārunā pusčukstus.