Fakts, ka attiecība starp apgrozījumu bezrecepšu/recepšu zālēm ir kaut kur 1:10 vai pat lielāka, nozīmē to, ka nav pamata naratīvam, ka zāļu cenas ir uzskrūvētas pārāk augstas un valdībai ir nopietni jāstrādā, lai tās samazinātu.

Tas ir drīzāk populistisks sauklis, ar ko politiķi var strādāt savās priekšvēlēšanu programmās.

Es saprotu, ka Latvijā situācija ir nedaudz citāda, bet vairs ne jau būtiski citāda. Vairums būtisko zāļu Latvijā šobrīd ir kompensētas. Tas, ka cilvēki pērk dažādus preparātus ar zemu efektivitāti (visādus Magne B vai varbūt vajadzīgas lietas, bet īpašā formā par augstāku cenu, kā īpašas D vitamīna želejas), ir informētības problēma. Protams, es zinu izņēmuma gadījumus, kad vajadzīgās zāles, piemēram, sumatriptāns nav iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā. Tas nozīmē tikai to, ka valdībai ir jāpaplašina kompensējamo zāļu saraksts (un es jau dzirdēju baumas, ka sumatriptānu iekļaus sarakstā).

Kompensējamo zāļu saraksts būtībā nozīmē, ka par šīm zālēm daļēji vai pilnībā maksā valdība. Valdībai ir daudz lielāki resursi sarunāt ar zāļu ražotājiem zemākas cenas, tāpēc ne ražotājiem, ne aptiekām nepatīk zāļu iekļaušana šajā sarakstā. Reāli valdībai nāksies maksāt aptiekām par recepšu zāļu izsniegšanas pakalpojumu, jo vairs nevarēs nopelnīt uz zāļu vairumtirgotāju atlaidēm. Tie progresīvie, kas šobrīd aktīvi piketē par Hamas tiesībām, ar laiku atradīs darbu ministrijā un vētīs zāļu vairumtirgotājus, un katru atlaides iespēju izmantos, lai samazinātu valsts maksāto kompensāciju par šīm zālēm. Šī sistēma strādā, nodrošina zemas izmaksas. Tas gan būtībā ir sociālisms, tāpēc brīvā tirgus adepti protestē pret to. Taču praksē redzamā alternatīva ir ASV komerciālā medicīna, kur itin viss maksā 2-3 reizes dārgāk, tāpēc uz to Eiropa nepāries.