farmaceitu nākotne
Futorologu jājamzirdziņš ir pareģot, kādas profesijas nākotnē nebūs vajadzīgas. Klišejiski tiek minēts, ka, attīstoties AI un mašīntulkošanai, tulkotāju dienas ir skaitītas. Patiesībā tulkotāju profesija ir visstabilākā, jo tulkotāji ir atbildīgi par galateksta jēgu nevis burtisku vārdu vai teikumu pārcelšanu citā valodā. Bet tā ir taisnība, ka ikvienam būs jāmācās kaut kas jauns un nevarēs darbus darīt tieši tāpat kā agrāk.

Viena no profesijām, kurai ir pienācis gals, ir farmaceiti, tikai ne visi to vēl apzinās. Šī profesija pašreizējā izpratnē jau neeksistē vairākus gadus. Daudzi iedomājas farmaceitu kā ķīmiķi, kas jauc dažādas mikstūras, ziedes un pulverus un tirgo tās cilvēkiem. Mūsdienās to nedara gandrīz neviens farmaceits.

Kad es sāku farmaceita studijas, kaimiņš reiz izteicās, ka farmaceita darbs ir garlaicīgs, jo tā ir tikai tablešu skaitīšana. Arī tā vairs nav farmaceita darbības sfēra.

Kad sāku studijas, jau vienā no pirmajām nodarbībām starp studentiem bija diskusija – vai farmaceitam būtu jāņem asins paraugi analīzēm. Daži teica, ka nē, tas ir pārāk riskanti un īsti nav farmaceita pienākums. Es teicu – kāpēc gan ne? Tas būtu ērtāk pacientiem. Šobrīd gan farmaceiti neņem asins paraugus, bet visdrīzāk tāpēc, ka tam nav biznesa jēgas. Ir laboratorijas, kas to spēj paveikt izmaksefektīvāk.

Taču kad es tikko biju reģistrējies par farmaceitu, aptieku īpašnieki norādīja – mums ir vajadzīgs farmaceits vakcinētājs, kas var vakcinēt riska grupas gripas vakcinācijas sezonā. Sacīts darīts – 3 stundu nodarbība un rokā ir vakcinācijas sertifikāts (nevis sertifikāts par vakcināciju, kas ļauj iepirkties veikalā, bet tāds, kas ļauj vakcinēt citus :D).

Vakcinācija bija tikai iesākums. Farmaceitiem šodien ir jākļūst spējīgiem diagnosticēt un ārstēt vieglas slimības, parakstīt antibiotikas urīnceļu iekaisumam utt. Valdības plāns ir, ka no 2025. gada visiem farmaceitiem ir jābūt neatkarīgiem zāļu parakstītājiem kādā jomā (diabēts, astma, sirds slimības utt.). Tie nebūs tikai 3 stundu ilgi kursi. Jaunie farmaceiti tos apgūs jau augstskolā un praksē. Pārējiem būs jāiet apmēram pusgadu līdz gadu ilgos kursos un praksē pie ģimenes ārsta. Man īsti to negribas darīt, bet citu variantu nav.

Šķiet, ka ASV jau šāda sistēma darbojas. Tur šādus noteiktas jomas speciālistus sauc par viduslīmeņa mediķiem (midlevels). UK iezīme ir tikai tā, ka par tādiem ir kļuvuši farmaceiti, kas sāka savu karjeru kā tablešu skaitītāji un ir saglabājies tikai farmaceita nosaukums.

Tāpēc es saku, ka farmaceita profesija ir mirusi. Latvijā aptiekās reāli nav farmaceitu, ir tikai pārdevēji, kas skenē zāļu iepakojumus. Daži var konsultēt par slimībām, bet par šo darbu neviens viņiem nemaksā – ne valsts, ne pacients, ne aptiekas īpašnieks. Ir daži farmaceiti slimnīcās, bet kopumā profesija nevar eksistēt bez atbilstošas samaksas. Tad tas ir tikai tukšs nosaukums. Domājams, ka pēc dažiem gadiem arī Latvija pārņems citu valstu pieredzi, farmaceitiem uzņemoties noteiktas ārstu funkcijas.

Lai dzīvo farmaceiti!