Ko makroekonomika domā par inflācijas cēloņiem?
Saskaņā ar šo teoriju inflācijas cēlonis bija kovida pandēmijas laikā izmaksātie naudas pabalsti iedzīvotājiem un uzņēmumiem, vienlaikus ierobežojot iespējas tērēt naudu restorānos, veikalos un ceļojumus.

Attiecīgi, lai samazinātu inflāciju, centrālās bankas pacēla procentu likmes, valdības samazināja budžeta deficītus vai kā citādi samazināja naudas ieplūdi ekonomikā. Šīm darbībām ir risks, ka var piebremzēt pārāk daudz un izraisīt recesiju, lielu bezdarbu un ekonomisko stagnāciju. Par laimi šobrīd vēl nekas tāds nav novērojams, bet riski joprojām pastāv, tāpēc centrālās bankas ļoti uzmanīgi apsver procentu likmes mainīšanu.

Varbūt daudziem šis skaidrojums ir pārāk vienkāršs un triviāls, tāpēc liekas neticams un gribas izdomāt kādu sarežģītāku teoriju, kurā ir vairāk konspirācijas vai aplamas rīcības. Patiesībā tā nav vienkārša lieta, jo atrast pareizo procentu likmi, lai mazinātu inflāciju, bet neizraisītu bezdarbu, ir ļoti grūts uzdevums. Tas vēlreiz atgādina, ka ekonomika nav precīza zinātne. Ar visiem ievāktajiem datiem joprojām pastāv liela neskaidrība.

Vislielākā kļūda noteikti bija stingrās mājsēdes un ekonomikas bremzēšana. Varēja to visu izdarīt daudz mērenāk kā Zviedrijā. Bet ekonomisti par to nav atbildīgi, un apstākļos, kādos viņi darbojās, viņi darīja visu iespējamo, lai mīkstinātu sliktās sekas.