Es gan nevaru aizmirst par kovidu. Varbūt kādreiz aizmirsīšu, pēc nākamās pandēmijas, bet neesmu tā iekārtots, lai aizmirstu :)

Es domāju, ka tu arī nepieņēmi ģimenes disfunkcionālo vidi. Ne jau velti tu aizbrauci prom uz citu valsti, lai vairs nebūtu ar to tik bieži jāsaskaras.

Var jau arī saprast, ka bērnībā piedzīvotais kļūst par etalonu, kas kļūst par normu un pēc kura mēra visu pārējo dzīvē. No bērnības es visvairāk atceros nabadzību. Tēvs bija nopircis vecu, pussagruvušu lauku māju, un es jau rakstīju, ka dzīve ziemā tajā nav nekāds kūrorts. Vienkāršs hroščovkas dzīvoklītis būtu bijis krietns uzlabojums dzīves kvalitātē.

Bet tagad es novērtēju viņa izvēli. Ar cilvēkiem sadzīvot ir vēl grūtāk. Tie lauki un plašums, un tas, ka tuvākie kaimiņi ir vismaz kilometra attālumā, ir tas, kas man visvairāk pietrūkst.