Pozitīvo attieksmi es nesauktu par sociālo inženieriju, jo tad jau jebkurš pozitīvs ieteikums tā būtu jāsauc. Tā nav precīza zinātne vai inženierija. Vienkārši mēs domājam, kā uzlabot situāciju personīgi, uzņēmumā, sabiedrībā vai valstī.

Pēcpadomju periods ir labs piemērs tam, ka valstis var iet dažādus ceļus – tie visi nav vienādi ne pēc kultūras, ne attīstības līmeņa.