Zināmā mērā mērā piekrītu, lai gan ukraiņu un krievu iebraucēji šeit grib komunicēt krieviski, jo latviski vēl nav iemācījušies. Protams, ar jaunāko paaudzi var runāt angliski, jo austrumeiropiešiem tā valoda ir neitrālāka un arī pati brīvāk jūtos, varu plašāk izteikties. Lai gan korejiešiem būtu otrādi. Taču patīkami veikalā redzēt pārdevēju no Ukrainas, kas diezgan labi runā latviski pamatlīmenī, pat ja uz zīmītes rakstīts, ka sniedz konsultācijas krievu un ukraiņu valodā. Pirms iebrukuma Ukrainā es nejutos dīvaini, ja pārsvarā komunicēju latviski, bet tagad reizēm jūtama tāda kā agresija tieši no jaunās krievvalodīgo paaudzes, ka neprotu un atsakos runāt krieviski. Arī pirms kara nebija manāmi grafiti par 9. maiju vai stencili ar PSRS simboliku. Bet, cerams, tas ir mazākums, esmu satikusi krievu izcelsmes jauniešus, kam latviešu valodā lielāks vārdu krājums nekā krievu, jo maz sanāk lietot. Vecie cilvēki lielākoties ir labvēlīgi un paši ir mani sākuši sveicināt latviski. Un cenšas pat runāt un lūdz izlabot kļūdas. Pirms gada nolēmu mēģināt sveicināties krieviski, jo gribēju būt draudzīga un pierādīt, ka neesmu krievu nīdēja, tāpēc tolaik nedaudz krievu valodu pamācījos un bieži izmantoju google translate. Arī tā iemesla dēļ, lai varētu lasīt viņu ziņas, saprast domāšanu. Bet vasarā sapratu šī reveransa bezjēdzību, jo sanāk, ka Latvija tiešām ir tikai teritorija bez savas valodas, jo reizēm gadījās, ka runāju pat krieviski vairāk nekā vajadzētu. Tāpēc metu pie malas pārspīlēto pieklājību. Un vispār tagad cilvēki tagad aizvien biežāk no bibliotēkas ņem grāmatas latviešu valodas apgūšanai. Kopumā lielākoties cilvēki ir laipni un saprotoši, ja izturies ar cieņu, lai gan ir sastapti cilvēki ar imperālistisku domāšanu, kas neciena latviešu valodu. Realitāte ir diezgan sarežģīta, cilvēcīgi es saprotu, ka kāda cilvēka dzimto valodu, kurā viņš sapņo, domā, jūt, nevajadzētu nicināt un aizliegt, bet nu mazai tautai tādi kompromisi neder.