Pierādījumi medicīnā ir ļoti grūti. Pat regulatori vai eksperti ir vairākas reizes uzrāvušies, ka lieta X, lai gan ļoti līdzīga lietai Y, tomēr to nepierāda.

Klasisks piemērs ir par masku efektivitāti. Sākotnēji lieta var likties ļoti vienkārša – laboratorijā izmēri cik daudz noteikta izmēra daļiņu šī maska izfiltrē un pasludini efektivitāti, piemēram, 95%.

Taču reālajā dzīvē tas nestrādā, jo izrādās cilvēki var nelietot maskas pareizi. Tāpat 5% cauri izlaisto daļiņu uzreiz nenozīmē 95% mazāku infekcijas izplatību. Varbūt tas aizkavē vilni par vienu dienu vai divām, kam reālajā dzīvē nav nekādas nozīmes.

Vēl klasiskāks gadījums ir jautājums par vakcīnu efektivitāti. Uz jautājumu, kur ir pierādījumi, ka kovida vakcīnām vispār ir pozitīvs efekts bērniem, tiek atbildēts ar rakstu, ka 2% no nāves gadījumiem bērniem bija konstatēts kovids. Ir milzīgs pieņēmums, ka kovida vakcīnas tos būtu novērsušas. Bet paga, tas taču bija pats jautājums – vai kovida vakcīnas samazinātu bērnu mirstību vai smagas sekas? Iespējams, ka cilvēks pat nepamanīja, ka ir atbildējis uz pavisam citu jautājumu.

Tieši tas pats notiek vairumā žurnālistu rakstu. Pat big pharma vadītāji publiski izsaka pilnīgi nepamatotus paziņojumus, kas saskaņā ar likumu nav pieļaujami.

Kādreiz runāja par replikāciju krīzi zinātnē. Varbūt zinātne lēnām veic vajadzīgās korekcijas, bet šobrīd ir nezinātnisko publisko paziņojumu krīze. Tāda vienmēr ir bijusi, tikai agrāk uz tā pamata netika pieņemtas ļoti kaitējošas politikas.