Tas ok, ka katrs šo laiku atceramies dažādi. Emocijas rada ķermenī sajūtas, man to bija daudz, bet saprotami, ja kādam mazāk.

Sāpīgs tas, ka lielā mērā bija kā pasīvā piekrišana, jo neko tādu nedarīju, lai veicinātu pārmaiņas, vnk noslēdzos sevī un gaidīju, kad viss beigsies.
Iepriekš nebiju tā jutusi cilvēku sašķeltību un kasīšanos (tā, protams, pastāvējusi vienmēr, līdzsvaram bija arī daudz laipnības un iejūtības no svešiniekiem). Varbūt sāpīgi arī tāpēc, ka šis viss skāra man tuvākos cilvēkus un attiecības ar viņiem. Atceros, ka viena cibiņa pat dzēra stipras zāles tai laikā. Protams, nevajadzētu neko dramatizēt, bet nu tā sanācis, ka cilvēki ir dažādi, līdz ar to uztvere.

Jā, piekrītu, ka nevajag tolerēt bullijus un nepamatotu uzkasīšanos, pat ja raksta emociju iespaidā.