Es priecājos par to, ka farmācijas studijās pasniedzēji izmanto jaunākās grāmatas, kā Kānemana Thinking fast and slow, kā arī Atula Gavandes grāmatas: Checklist, Mortality u.c.
Būt par farmaceitu ir grūti, jo galvenais farmaceita pienākums ir atrast kļūdas ārsta norādījumos. Ārstiem tas diez ko nepatīk, tāpēc ir jābūt ļoti biezai ādai un “nekaunībai” pateikt vēl gudrākam profesionālim, ka viņa izvēle šajā gadījumā ir kļūdaina. Man nav tik lielas drosmes, tāpēc es neplānoju strādāt šajā nozarē, bet es novērtēju tos, kas ir spējīgi būt šādi.
Mēs visi esam ļoti pakļāvīgi grupas vai sabiedrības viedoklim. Gadījumi, kad ārsti uzsāk operāciju, bet sajauc puses un nogriež nepareizo kāju, atkārtojas regulāri. Un visskumjākais ir tas, ka izmeklēšanā bieži atklājas, ka kāds students vai māsiņa, kas novēroja operāciju, zināja, ka tiek sākta griezt nepareizā kāja, bet neko neteica, jo baidījās no profesionāļu izsmiekla.
Studenti ir jāmāca droši izteikt savas bažas saskaņā ar savu sirdsapziņu, nebaidoties no apsmiekla. Ja viņi kļūdīsies, tad nu neko, bet ja viņi pamanīs kļūdu, bet neteiks, baidoties no izsmiekla, tad sekas būs daudz sliktākas.
Es novērtēju Krišjāņa drosmi pateikt to, ko viņš neatkarīgi no citu viedokļa uzskata par pareizu. Tieši tādi cilvēki sabiedrībai ir vajadzīgi. Galvenais lai tas notiktu pietiekami civilizēti.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: