Man ir ļoti daudz jāmācās, kā uzturēt pareizo attieksmi pret komunikāciju Latvijā. To īpaši raksturo lielais troļļu un skauģu skaits, kas tevi apvainos bez jebkāda pamata vai pierādījumiem. Ļoti uzskatāms piemērs ir šajā notikumā ar Andri Kulbergu.

Īsumā: viņš iekļūst avārijā ar frontālu sadursmi ar citu automašīnu. Ir cietušie, bet paldies dievam, visi ir palikuši dzīvi. Ir neskaidrības par to, kurš avārijā ir vainojams. Šajā situācijā loģiski būtu paklusēt un pagaidīt, kamēr izmeklēšana to noskaidros. Neatkarīgi no tā, kurš ir vainīgs, šis nav iemesls uzsākt raganu medības. Katrā ziņā tur šķiet nebija nekādu nopietnu pārkāpumu, nebija lietots alkohols vai narkotikas, nebija agresīvas braukšanas vai ceļa trakums (road rage). Kāds gan ir pieļāvis nopietnu kļūdu ar potenciāli nāvējošām sekām, bet pirms apstākļu noskaidrošanas nevajag kļūt par tiesnesi.

Nu lūk, tā Latvijā nenotiek. Latvijā uzreiz sākas apmelošana, rupjības, nosodīšana. Un pat tagad, kad izmeklēšana ir skaidri pierādījusi, ka Andris Kulbergs nav vainīgs šajā avārijā, un otra mašīna nezināmu iemeslu dēļ iebrauca pretējā joslā un izraisīja šo avāriju, komentāros kāds raksta: “Es tev vienkārši neticu!”

No Andra Kulberga savaldības var ļoti daudz mācīties. Tas nav vienkārši kaut kāds nepelnīts apvainojums sociālajos tīklos, bet arī lauzta kāja, kuras dēļ viņš vēl gadu nevarēs staigāt.