Dabūju ilgāk pabraukt ar mašīnu un atkārtoti klausījos Atula Gavandes audiogrāmatas. Es jau vienreiz rakstīju par pacientiem, kuri izdara sliktas izvēles, bet šoreiz uzmanību pievērsa viena cita nianse šajā stāstā. Agrāk ārsti pacientiem vispār neprasīja kaut ko izvēlēties, ko ārsti lika, to pacienti darīja. Līdz viens ārsts, kurš bija ieplānojis krūts vēža pacientei operāciju, aizdomājās un izlēma pajautāt pacientei, kādai terapijai viņa dotu priekšroku – staru terapijai un ķīmijterapijai ar lielāku risku, ka vēzis atkārtosies, vai krūts nogriešanai? Paciente izvēlējās staru terapiju. Pēc tam ārsts konferencē prezentēja šo ideju jautāt pacientiem par viņu izvēlēm, un lielākā daļa ārstu pret to aktīvi iebilda, jo uzskatīja, ka tā darīt nav pareizi, domājot, ka pacienti nav spējīgi saprast, ko nozīmē šīs izvēles.

Tomēr šī ideja par to, ka pacienta ķermenis pieder pašam pacientam, tāpēc tikai pacients ir tiesīgs izlemt, kas ar to tiek darīts, pamazām guva virsroku. Mūsdienās mēs vairs nespējam iedomāties, ka pacients nedrīkstētu izvēlēties ārstēšanu vai arī atteikties no tās. Joprojām paliek iespēja, ka pacients nesapratīs šīs izvēles un pieņems sliktu lēmumu, tomēr tiesības uz izvēli ir augstākas.

Nu lūk, šī nianse ir tāda, ka šīs tiesības uz izvēli pirmie piedāvāja ārsti, un arī ārsti bija lielākie to pretinieki. Tāpēc es neesmu pārsteigts, ka arī jautājumos par vakcināciju būs ļoti daudzi, tostarp arī ārsti, kas negribēs atdot šīs tiesības cilvēkiem. Šī cīņa par brīvprātīgu izvēli medicīnā joprojām ir aktuāla.