Redzēt kā valstij
Šeit ir citas grāmatas apskats, ko ir interesanti pārlasīt saistībā ar to, kas ir vai nav genocīds.

Tas ir garš saraksts ar valsts līmenī īstenotiem lieliem projektiem, kuri ir izgāzušies, jo neņēma vērā vietējos apstākļus, vietējo cilvēku pieredzi un izvēles. Tajā ietilps neveiksmīgi lauksaimniecības projekti, plānotas pilsētas, mežu stādīšana un citi.

Paradoksāli, šīs grāmatas otrs nosaukums varēja būt “Valsts redzējuma slavinājums”, jo lai gan šīs minētās valsts plānveida aktivitātes smagi izgāzās, itin visos gadījumos valsts ierosinātā sistēma galu galā tika ieviesta. Lai cik neprofesionāli un absurdi šie projekti nebija, tiem tomēr izrādījās kāds racionāls kodols, kuru vēlāk izveica ar kādu papildu tehnoloģiju vai kultūras maiņu. Piemēram, neveiksmīgie lauksaimniecības projekti Āfrikā vēlāk nostrādāja ar Zaļās revolūcijas (minerālmēslu lietošanas) palīdzību.

Daudzi valsts uzsāktie projekti nemaz nebija vērsti uz efektivitātes uzlabošanu, bet labāku uzskaiti un nodokļu ievākšanu. Tātad tikai pašas valsts stiprināšanai un paplašināšanai.

Ja lietojam paplašināto genocīda izpratni, tad valstis ar genocīdu nodarbojas itin bieži. Indiāņu bērnu apmācība ir tikai viens nenozīmīgs vēstures moments. Kā būtu ar Kanādas vakcīnu mandātu protestu apspiešanu vai Nīderlandes fermeru izdzīšanu no fermām? Jā, es saprotu, ka tos vairums neaizstāvēs, jo piekrīt “valsts redzējumam” šajā gadījumā. Tāpēc arī nav jēgas tādiem terminiem kā “kultūras genocīds” u.tml. Cilvēki vienmēr cietīs no valsts patvaļas un neviena ANO definīcija viņus nepasargās. Par to atcerēsimies tikai nākotnē kad situācija būs atrisināta ar tehnoloģiju palīdzību – vakcīnu vietā katram būs pēc individuālās ģenētikas pielāgots imūnsistēmas būsteris, ko iesmidzinās degunā, bet pārtiku pēc Ctulhu plāniem iegūs, mākslīgi sintezējot rūpnīcās, tāpēc fermeri vairs nebūs vajadzīgi. Un tad mēs būsim brīvi atzīt, cik vardarbīgi valdības toreiz rīkojās, un strīdēties, vai to drīkstam saukt par “cilvēku dzīvesveida genocīdu”?