Nu redzi, tu visu laiku uzbrūc sarunbiedram ar “genocīda apoloģētika”, bet pati sūdzies, ka nav iespējams parunāt.

Interesanti, ka latviešiem ir tieši tāds pats stāsts, tikai varbūt vēl dažus simtus gadus senāks. Ir, kas uzskata vāciešu ienākšanu un kristietības atvešanu kā smagu verdzības lāstu. Bet citi saka, ka tas atnesa kultūru.

Ir bezjēdzīgi uz to raudzīties no mūsdienu cilvēktiesību aspekta. Nebija jau senās latviešu ciltis nekāda ļoti attīstīta sabiedrība kā senie grieķi vai romieši. Viņi paši slaktēja viens otru, un neapšaubāmi, ka kristietība bija zināms progress, citādi jau viņi nebūtu šo karu ar vāciešiem zaudējuši.

Bet tos ziņojumus par sliktajiem apstākļiem internātskolās būtu varēts uzrakstīt jebkurā valstī. Visur bija slikti – vienā vai otrā aspektā. Progress nevar notikt vienā dienā. Reizēm tautai vispirms ir jāiziet cauri smagiem pārbaudījumiem.

Es iedomājos, ka par slimnīcām kaut kur Afganistānā vai Indijā varētu uzrakstīt vēl šausmīgākus ziņojumus – cik slikti tie ir, cik ļoti netiek ievērotas dažādas normas, ārstu kvalifikācija ir ļoti zema utt. utt. Un tai pašā laikā šīs slimnīcas un klīnikas ir devušas milzīgu uzlabojumu iedzīvotāju veselībā. Pat ar ļoti minimāliem ieguldījumiem un drausmīgu korupciju bērnu mirstība un slimības radītais slogs ir ārkārtīgi samazinājies. Skaidrs, ka ir daudz labāk, ka tādas slimnīcas ir, nekā ka to vispār nebūtu. Tieši tas pats ir par skolām. Indijā vēl relatīvi nesen 50% iedzīvotāju bija analfabēti, vispār neprata lasīt. Tagad ir panākts liels progress, lai visi bērni ietu skolā.

Lūk, Kanāda šo progresu ar bērnu izglītību jau sasniedza pirms 100 gadiem, tāpēc varbūt tā tagad ir augsti attīstīta valsts. Ne vienmēr tas bija noticis pēc mūsdienu standartiem taisnīgi un labvēlīgi. Nu un tad? Vai mums, kas vispār tajā nav bijuši iesaistīti, tagad ir jākaisa pelni uz galvas. Jārunā – kāds genocīds! Būtu bijis daudz labāk šos bērnus atstāt bez izglītības! Nē, tā nebūtu bijis labāk.

Var jau protams, naivi sapņot, ka toreiz valdība būtu varējusi nodrošināt labākus apstākļus. Es nedomāju, ka pie tā laika apstākļiem tas bija reāli. Tas vienkārši bija tā laika zeitgeist, kur tāds taisnības cīnītājs par indiāņu bērnu tiesībām tiktu ielikts trako namā labākajā gadījumā. Un nosodīt cilvēkus, kas uz to neparakstījās, un vēl jo vairāk, to pielīdzināt genocīdam ir diezgan atjēdzīgi.