extranjero (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} extranjero) rakstīja, |
Problēma tāda, ka atsevišķi pētījumi medicīnā neko nenozīmē. Par kovidu ir jau publicēti kādi 2 miljoni pētījumu, kas aptver visu, ko cilvēki var iedomāties. Ivermektīns ārstē kovidu? Lūdzu, kādi 10 pozitīvi RCT. D vitamīns samazina hospitalizācijas risku? Lūdzu, arī desmitiem! Un ja vēl nepieķeramies RCT, tad vispār vāks. Maskas palīdz – simtiem novērojumu pētījumu utt.
Viss ir ļoti skaisti un jauki, tikai problēma, ka neviens no šiem efektiem nav reāls.
Skotam Aleksandram ir pat labāks ieraksts par to, ka savulaik bija ļoti daudzi pētījumi, kas atbalstīja antidepresantu izvēli pēc cilvēka ģenētikas, bet kas viss bija sviests.
Otrs ir tas, ka publikācijas ir sarakstītas smagā stilā. Raksta ideja var būt, ka mēs šo pētījām, pagaidām atradām 0 rezultātu, bet lai rakstu publicētu ielikām pārspriedumu, cik tas varētu būt nozīmīgi, ja pierādīsim, ka efekts ir reāls. Ja kāds ieliek atsauci uz to kā pierādījumu, tad tev ir jāizburas cauri šim rakstam, lai saprastu, kur ir kļūda. 99,99% to nekad nedarīs.
Tāpēc zinātniskā paradigma ir svarīga. Ja lasītājam tā ir, tad atsauces īpaši nav vajadzīgas, jo tāpat sapratīs, cik reāli tas ir vai nav. Bet ja kādam ir cita paradigma, tad atsauces tāpat nepalīdzēs.
Nu, autori jau pamatā cenšas saprast, kāda paradigma ir viņu lasītājiem, tāpēc raksta, to ievērojot. Bet viņu mērķis, kā likums, jau nav šo lasītāju paradigmu mainīt uz labāku. Tā nevar gūt daudz lasītāju. Visvairāk var gūt, ja tu turpini viņus izklaidēt viņu pašu paradigmā – tāpēc tādi Alex Jones u.tml. ir ļoti veiksmīgi. Atnāk cilvēki ar paradigmu, ka valdības melo un krāpj, un tur jau viegli piesaistīt cilvēkus, ka valdības krāpj kādā šokējošā aspektā (tas nekas, ka tas nav reāls).
Bet ja tu mēģini pamatot, ka piespiešana vakcinēties, piedraudot ar atlaišanu no darba, pārkāpj līdzšinējās normas par informētas medicīnas ētiku, tad tas cilvēkus īpaši nepiesaista, jo pamatā ir divas citas paradigmas: 1) vakcīnas ir superlabas, tāpēc dažreiz atkāpes ir pieļaujamas, vai pretēji 2) vakcīnas ir pilnīgs sūds, tāpēc mums vispār nevajag iedrošināt cilvēkus vakcinēties, ka šī piespiešana nav ētikas, bet konspirācijas jautājums.
Viss ir ļoti skaisti un jauki, tikai problēma, ka neviens no šiem efektiem nav reāls.
Skotam Aleksandram ir pat labāks ieraksts par to, ka savulaik bija ļoti daudzi pētījumi, kas atbalstīja antidepresantu izvēli pēc cilvēka ģenētikas, bet kas viss bija sviests.
Otrs ir tas, ka publikācijas ir sarakstītas smagā stilā. Raksta ideja var būt, ka mēs šo pētījām, pagaidām atradām 0 rezultātu, bet lai rakstu publicētu ielikām pārspriedumu, cik tas varētu būt nozīmīgi, ja pierādīsim, ka efekts ir reāls. Ja kāds ieliek atsauci uz to kā pierādījumu, tad tev ir jāizburas cauri šim rakstam, lai saprastu, kur ir kļūda. 99,99% to nekad nedarīs.
Tāpēc zinātniskā paradigma ir svarīga. Ja lasītājam tā ir, tad atsauces īpaši nav vajadzīgas, jo tāpat sapratīs, cik reāli tas ir vai nav. Bet ja kādam ir cita paradigma, tad atsauces tāpat nepalīdzēs.
Nu, autori jau pamatā cenšas saprast, kāda paradigma ir viņu lasītājiem, tāpēc raksta, to ievērojot. Bet viņu mērķis, kā likums, jau nav šo lasītāju paradigmu mainīt uz labāku. Tā nevar gūt daudz lasītāju. Visvairāk var gūt, ja tu turpini viņus izklaidēt viņu pašu paradigmā – tāpēc tādi Alex Jones u.tml. ir ļoti veiksmīgi. Atnāk cilvēki ar paradigmu, ka valdības melo un krāpj, un tur jau viegli piesaistīt cilvēkus, ka valdības krāpj kādā šokējošā aspektā (tas nekas, ka tas nav reāls).
Bet ja tu mēģini pamatot, ka piespiešana vakcinēties, piedraudot ar atlaišanu no darba, pārkāpj līdzšinējās normas par informētas medicīnas ētiku, tad tas cilvēkus īpaši nepiesaista, jo pamatā ir divas citas paradigmas: 1) vakcīnas ir superlabas, tāpēc dažreiz atkāpes ir pieļaujamas, vai pretēji 2) vakcīnas ir pilnīgs sūds, tāpēc mums vispār nevajag iedrošināt cilvēkus vakcinēties, ka šī piespiešana nav ētikas, bet konspirācijas jautājums.
Nopūsties:
