Ko tad Pabriks man īsti atbildēja? To, ka uz nekādu reāli vispārēju obligātu iesaukšanu armijā viņš necer. Tas labākajā gadījumā būs brīvprātīgo iesaukums, tikai ar to, ka būs nedaudz stingrākā līmenī pacelts. Paņems armijā tos, kas tiešām nezina, ko ar savu dzīvi iesākt, un tādiem dienēšana varētu tikai nākt par labu.

Tie, kas citē šeit Zviedrijas piemēru? Cik procentuāli liela daļa no visiem jauniešiem atbilstošajā vecumā dienē šajā armijā? Šie dati ir svarīgi, jo pēc veedloga kartes Zviedrija ir valsts, kur tas ir tika daļēji obligāti, ar piebildi, ka dažās valstīs tikai 20%. Bet cik īsti ir Zviedrijā?

Nākošais punkts, kāpēc nebūs pilns iesaukums, ir budžets. Tikai nosaukts, ka pilnvērtīgai obligātā dienesta armijai vajadzīgs 600-800 miljonus, kas ir ticams skaitlis. Tas ir aprīkojums <100 000 eiro uz dienējošo. Mūsdienās tas nav nekas īpašs, apmēram cik maksā aprīkojums vienam STEM studentam. Kritiķiem šī summa nepatīt, tāpēc viņi mēģina teikt, ka tā ir pārspīlēta. Kad aizies līdz valsts budžeta lemšanai, tad visdrīzāk arī neviens tik lielu summu nedos. Līdz ar to šī obligāti-brīvprātīga armija jau sākotnēji būs paredzēta 10-20% apjomā.

Šie ir reāli apstākļi, un viss pārējais ir tikai emocijas un priekšvēlēšanu kampaņa, kurā novēlu politiķiem izdošanos un sakāves. Starp citu, arī Gobzems ļoti aktīvi iestājas par obligāto militāro dienestu. Viņa oponentiem šoreiz mutes bija ciet, jo “aizveries, Gobzem” tikai kaitētu pašu partijas centieniem – gan tiem, kas ir par, gan tiem, kas ir pret. Jo šī ideja ir tik populāra, ka tie, kas ir pret, šobrīd to cenšas noklusēt, lai neatbaidītu vēlētājus.

Tāda nu ir šī politiskā virtuve.