Kārtējā demagoģija.

Man ir sens draugs, krišnaīts no Ukrainas. Armijā nekad nav dienējis un nekad nedienēs, jo nu jau gadi ir garām un ir pacifists pēc būtības, arī veģetārietis. Tagad dzīvo UK un tulko tiesās, palīdzot imigrantiem (vai apsūdzētajiem, kā nu kuro reizi, bet visiem ir tiesības uz aizstāvību). Pirms kara sākuma viņš pieteicās darbā Ukrainas militāristos. Tagad sēž Kijivā un tulko tehnisko dokumentāciju un apmācības materiālus no UK piegādātajam militārajam aprīkojumam. Viņa darbam ir ļoti liela pievienotā vērtība šajā karā.

Tieši to pašu es sagaidu no latviešiem ārzemēs, ja sāksies X stunda. Kāds palīdzēs ar naudu un zālēm, kāds cits ar droniem, kāds lobēs savas valsts valdību, lai sniedz lielāku atbalstu Latvijai.

Ja tā vietā valdība spiedīs mani ņemt rokās ieroci un kļūt par lielgabala gaļu, tad jā – es atteikšos no pilsonības un organizēšu vēl vairāk cilvēku bēgšanu no Latvijas. Nav vajadzīgs sevi nostādīt par upuri. Vērtība ir cilvēkiem nevis teritorijām. Teritoriju var vēlāk atkarot un mājas uzcelt no jauna. Bet cilvēku resursi Latvijai ir visvērtīgākie. Tos nedrīkst padarīt par lētu ienaidnieka mērķi.